Zemgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijas dienvidu daļā, kas agrāk bija cieši saistīta ar Kurzemes un Sēlijas zemēm, tādēļ to robežas ir izplūdušas. Lielākā daļa Zemgales teritorijas ir līdzenums, atšķirībā no pārējiem latvijas novadiem, kurās ir arī augstienes.
Līdz 14. gadsimta sākumam Zemgales valsts dienvidu robeža gāja caur tagadējās Lietuvas Šauļu un Panevēžas apriņķiem. Mūsdienu Zemgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Zemgales bīskapijas dibināšanas 1226. gadā. Līdz 1949. gada administratīvi teritoriālajai reformai ietvēra gan Jelgavas, Bauskas un Tukuma apriņķus, gan arī Sēlijai piederīgos Jēkabpils un Ilūkstes apriņķus.
Zemgale ir bagāta ar Eiropas nozīmes kultūrvēsturiskiem pieminekļiem - Baltijā lielākajām un greznākajām pilīm, muižām, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto Strūves meridiāna punktu Jēkabpilī, Pasaku un Rūķu mežu Tērvetes dabas parkā, karsta kritenēm Skaistkalnes apkaimē, Baltijā lielāko ceriņu dārzu Dobeles pievārtē, Sēlijas baltajiem lielceļiem un izcilu kultūras darbinieku piemiņas vietām Aizkraukles un Jēkabpils novados, Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju norises vietām Tīreļpurvā, teju divdesmit gadu ilgu pieredzi starptautiska Ledus skulptūru festivāla rīkošanā Jelgavā, kantri un senās mūzikas festivālu norisi Bauskā un Rundālē, neskaitāmiem teātra un mūzikas svētkiem pilsētās un lauku apvidos, bagātīgiem gadatirgiem pavasaros un rudeņos, iecienītām ogošanas, sēņošanas un makšķerēšanas vietām tīrā, nepiesārņotā vidē, Tērvetē, Bauskā un Sēlijā brūvētu dabīgu izejvielu alu un citiem lauku labumiem. Tas un vēl daudz kas cits patiesi ikvienu ceļotāju prot pārsteigt allaž zaļā, plaukstošā un ziedošā Zemgalē!
Satura veidošanai izmantoti mākslas vēsturnieka Edgara Dubiņa autorizdevuma "Kurzemē", 1993.g. un manuskriptu "Videzme"un "Latgale" teksti.