Saulīte, spīd, vizbulītes zied, upes tek... Par ūdenstūristu paradīzi kļuvušas Latvijas straujupes: Amata, Lielā Jugla, arī Ogre. „Paradīzē ir jauki, toties ellē labāka kompānija”, vēstī sens ūdenstūristu sakāmvārds, tāpēc nedēļas nogalē Latvijas labākie spēki nevis vizinājās pa mūsu upēm, bet devās uz Igauniju. Tur gan upes ir lēnas, toties notiek viens no pasaules lielākajiem airēšanas maratoniem- Vohandu 100 km- no Viru līdz Peipusa ezeram.
21. aprīļa rītā Tamula ezera krastā sabrauca vairāki simti dalībnieku no 9 valstīm, bet... ezers vēl aizsalis. Distanci nācās saīsināt par 10 km. Vienalga nevienam par īsu nelikās. Vohandu maratonu statisktika liecina, ka parasti līdz finišam tiek ap 80% dalībnieku. Lai arī upe relatīvi lēna, toties pilna ar dambīšiem, akmeņiem (viens mūsu acu priekšā apgāza valmieriešu ekipāžu), un nodevīgiem, asiem līkumiem. Šogad finišēja 350 ekipāžas.
Kas uzvarēja? Latvijas labākais smailīšu divnieks -olimpietis airēšanas slalomists Mārcis Laidinš un Latvijas izlases smaiļotājs Ervīns Vēveris - pēc 20 km bija pāris sekunžu vadībā, cīnījās visiem spēkiem, pat mainīja laivas - lēnajos gabalos gludūdens smailīte, krāčainajos posmos maratonu smailīte - kas gan maratonu noteikumos nav atļauts, bet nolikumā to aizmirsuši ierakstīt. „Kādas bija viņu sejas!”, šausminās skatītāji.
Ogres novada lasītājus vairāk varētu interesēt jaukto kanoe divnieku rezultāti. Raksta autoram paveicies tikt pie labas divvietīgas kanoe laiviņas. Pietiks ierindoties relatīvi augstajās padsmitajās vietās smailītē! Šogad laiks cīnīties par uzvaru! Žēl tikai, ka it kā lielajā Ogres novadā vairāk nav neviena, kas spētu kanoe airi cilāt, jāņem pārnovadā skolniece no Ķekavas Mairita Ozola.
Starta grūstīšanos (vienlaicīgi šaurā upē startē 450 laivas!) izturam lieliski, dažus kilometrus turamies vadībā, kamēr mūs viena pēc otras apdzen divas igauņu laivas. Īsti izturībnieki, ar airēšanas meistarību neizceļas, tomēr airē efektīgi. Cenšamies aukstasinīgi turēt konkurentus redzamā attālumā. Plāns izdodas pirmos 20 km, kamēr igauņi pamazām attālinās un pazūd. Mums atliek vien mierināt sevi, ka viss maratons vēl priekšā.
Ahā! Straujajos upes līkumos, kur jau nepieciešama krāču braukšanas meistarība, apdzenam gan rozā, gan balto cepurīti (priekšā sēdošo dāmu galvassegas redzamas visizteiksmīgāk). Bet tikai uz īsu brīdi. Pēc pāris km atkal esam tikai vicelīderi. Labi vēl, ka ne trešie. Tāpat jau grūti.
Distances vidū, dambja krācē mums svētki – baltā cepurīte peld! „Are you okay?”, Mairita ļaunā priekā piedāvā palīdzību peldošajiem. Tālāk lepni braucam kopā ar smaiļotājiem. Sāk mākties virsū nogurums. Arī līderus upe pati nenes, jāairē. Un, kad aiz muguras jau 2 trešdaļas distances, atskatoties pārņem šoks – kanoe laivām raksturīgā airu cilāšana! Igauņi, izpeldējuši, pārģērbušies, aiziet garām nenormālā tempā, kamēr mēs pārguruši knapi velkamies. Lūk, tagad tikai sākas īstā sacīkste! Nespējam atgūties , konkurenti strauji attālinās, un pazūd. Kāpēc mēs te vispār atbraucām? Gatavojām inventāru, paši gatavojāmies, tērējām naudu... Ne jau , lai aizbrauktu uz pasaules malu, un zaudētu! Mairita kaut ko nesaprotamu purpina , un airē agresīvi kā monstrs. Man rociņas pēc katra līkuma, kurā ceram ieraudzīt konkurentus, bet neieraugam, paliek arvien slābanākas.
Pēdējos 10 km sasniedzam ar pāris min. deficītu, fiziski un morāli sagrauti. Latvieši varbūt ir vārguļi, bet ne jau nīkuļi! Mazo maratona airīti nomainu pret airēšanas slaloma „lāpstu”. Vai varēšu stundu vicināt airi, kurš paredzēts vien dažām minūtēm? Katrs īriens kā sprādziens, praktiski esam iedarbinājuši „turbīnu”, Varbūt notrūks rokas, varbūt uzsprāgs sirds... Ja neuzvarēsim, vismaz neviens nevarēs teikt, ka neesam cīnījušies! Ar tādu ātrumu apdzenam „nolūzušu” smaiļotāju, un pēc dažiem līkumiem jau tālumā vīd mūsu ilgotā baltā laiviņa. Vēl pēc pāris km jau varam atšķirt dalībnieku numuru. Darīts! Igauņi vairs neko nespēj likt pretī mūsu „turbīnai” , aizslīdam garām, un attālināmies. Pēdējos pāris km braucam atskatoties. Ja nu igauņiem arī atrodas kāds brīnumlīdzeklis? Neatradās, formalitātes nokārtotas. Uzvarētājus ar visu laivu izceļ no ūdens, paši vairs neko nevaram, spēki palikuši izmetāti pa visu Austrumigauniju. 90 km nobraukti deviņarpus stundās, un otrajai vietai esam „atmērījuši” 1 min. Vēl pa upi brauc 300 laivas. Cīnās gan ar konkurentiem, gan ar sevi. Varbūt kāds arī bauda dabu...
Vai kas līdzīgs varētu notikt Ogrē ? Kur tad vēl, ja ne Ogrē?! Ne jau „plānā galdiņa urbšanu”, mūsu straujā upe var piedāvāt pat 150 km garu straujūdens posmu, kurā baudīt īsta nobrauciena burvību. Vajag tikai sagribēt!