384. dienas atpakaļ mēs kratamies džipā pa Abavas lejteces mežiem. Ir 1. janvāris. Sāp galva. Ar pazemināto 3 pārnesumu braucam cauri milzīgām ūdens lāmām. Mēs nesarunājamies. Dziļākajās bedrēs ūdens šļācas pret priekšējo stiklu. Mēs nesaprotam, kādēļ gribam sēsties laivā.
Pēdējā mālu bedre un Abava ir klāt. Ārā ir auksts. Pūš ziemelis, -5grādi. Pie upes izdemolēta apmetnes vieta. Vējā pendelējas sažuvis protoplazmas gabaliņš, ko nodēvējam par pincīti. Mežā berzējas koks pret koku un čīkst.
Ielaižam laivu brūnajā ūdenī. Mūs paķer straume un pārņem atvieglojums. Tā
ir kustība bez trokšņa un fiziskas piepūles. Mēs nerunājam. Paliek labāk.
No krasta atskan kliedzieni. Nav spēka airēt atpakaļ. Piestājam krastā un es eju atpakaļ. Džips nogrimis mālos. Demonstrēju neparasti sarežģīto priekšējā tilta pieslēgšanu, kas nozīmē viena kloķīša paraušanu. Džips aizbrauc. Murminādams kautko par pokemoniem, sasniedzu laivu. Klusums un atvieglojums.
Laiva apledo. Ir tikai vējš. Nav ne zvēru ne putnu. Labajā krastā palu pamests brieža ķermenis. Tas nesmird. Ir auksts. Spalva pieķepusi ar smiltīm. Dievs rūpējas par lapsām un vilkiem.
Pluču brasls. Krūmos sarūsējusi tērauda kanoe. Roku darbs. Dzeram
tēju ar balzāmu un skatāmies uz tačiem. Pašsajūta uzlabojas un gars sāk atgriezties
ķermeņmaisā. Uzpīpējam un atceramies par fotoaparātu. Tehnoloģijas uzmundrina
un mēs mēģinām fiksēt apkārtējo realitāti fotofilmā.
Aiz Siseņu māju drupām ieraugām krastā pārīti. Viņi, piespiedušies pie Zilumu pliena, makšķerē. Ir 1. janvāris. Meitene mūs ierauga pirmā. Viņa kautko saka puisim. Viņš knibinās ap āķi un nereaģē. Meitene viņam piebaksta un nu jau viņi abi uz mums skatās. Mēs satiekamies. 4 cilvēciskas būtnes nekurienes vidū. Frīkšovs. Savstarpēji Jaunā gada vēlējumi. Neparasts Jaunā gada sagaidīšanas veids, laipnības, elegantas asprātības un mēs kļūstam krietni dzīvāki.
(Starp citu, mēs krietni tuvāk iepazīstamies 2004. gada nogalē, kad Didzis un Jolanta laivo pa Abavu, un braucot viņiem pakaļ es ar vieglo briesmīgi nogrimstu dubļos un mēs pavadām krietnas stundas rokot bezcerīgo auto. Viņi arī laivo Abavā šī gada 1. janvārī).
Mūsu
acu priekšā iznirst Muižarāju krauja (Galamicu klintis, red.). 25 metri. Latvijai
tas ir daudz.
Krēslo, bet mēs bildējam.
Ziemeļzemes diženuma dvesma. Ceļas ziemeļvējš un cērt mugurā. Upe kļūst šaura. Tuvojas Venta.
Balzāma vairs nav, bet tēja vēl silta. Zvanām uz mājām. Šulcam slapjš labās rokas cimds. Tas (Šulcs – red.piez.) sasalst. Es stāstu par savām armijas gaitām un Krievijas februāra miklo aukstumu. Šulcam no tā cimds neatkūst. No stāsta par desu vēl neviens nav paēdis.
Šķērsojam Ventu un izrāpjamies pretējā krastā. Vējš sasniedzis vismaz 10m/s un nekur nav aizvēja. Džips kavējas. Kurinam ugunskuru no vībotņu un vīgriežu lakstiem. Ir auksts.
Beidzot tāla dīzeļa skaņa. Minūti vēlāk gaismas. Sienam laivu uz jumta. Knapi izveram strapes caur sprādzēm. Rokas neklausa. Kratamies prom. Ceļa kukuržņi jau sasaluši. Mašīnas siltumā rokas atlaižas, piepamst un niez. Saprotam, ka brauksim atkal. Nesaprotams gandarījums.
Nākamajā naktī vējš pierima un upe aizsala. No rīta jau bija -15, sarkana saule, bezvējš, dūmi stāvus gaisā un pīles, kas pārlido meklēdamas straujākas vietas, kur baroties. Un tad sasala avoti no mālūdens iekrāsodamies sarkani vai zili, un tikai to iztekas izskatījās kā mazu zaļu lapiņu ieskautas slinki burbuļojošas piltuves.