Zemes uzbērumi, aiz kuriem skalojas jūra, neskartas pļavas, pamesti sarkanu un pelēcīgu ķieģeļu kazemāti, no kuriem pat svelmē dveš aukstums, un kā pēkšņs pārsteigums sakopts zāliens ap melnbalti svītraino bāku un šķietami bezgalīga akmeņu rinda — Rietumu mols. Tāds izskatās Komētforta dambis, nākot no Bolderājas puses. Komētforta dambis tiek uzskatīts par senāko hidrotehnisko būvi Latvijā. (http://www.mantojums.lv/print.asp?id=181)
7. jūnija brauciens sākotnēji tika iecerēts kā "urbānais kajakings", tomēr izvērtās nedaudz savādāk. Jūra sagaida ar lietu un aukstumu, krasts kā izmiris, taču tuvojoties Rīgas vārtiem atmirdz saule. Iespējams, ka tieši kontrasti - dūmakaini drūmais  turpceļš un saulainais atpakaļceļs piešķīra šim braucienam zināmu majestātiskuma noskaņu. Varbūt arī tas, ka ceļā devos viens un iztālēm redzēju tikai dažus cilvēkus. Bolderājas mols arī no kajaka pārsteidz ar neatkārtojamu romantiku - kaiju bariem, akmeņu krāvumu un bāku "arhitektūru". Reidā savu kārtu gaida miglā tīti kuģi. Neliels adrenalīns par to, kā būtu, ja Daugavas straumes un vēja radītajā ņirboņā apgāztos pašā vārtu vidū vai nepaspētu aizbēgt no kāda deviņštāvu mājas izmēra kuģa, kas strauji un nenovēršami tuvojas no Daugavas grīvas.  Riņķojot mazajā kajakā ap visu šo simbolismu raisās gandrīz vai reliģiozas noskaņas; tāda kā pacilātība, aizgrābtība un laimība, tad par putekļiem uz visuma fona.  Katrā ziņā, ja gadās kāda brīva diena - nav pat nekur tālu jābrauc, tas ir tepat; nenožēlosiet!