Visus šos 6 gadus, kopš dzīvoju Rendā pie Abavas, braucot uz Kuldīgu un šķērsojot Riežupi esmu uz to noskatījies un sev teicis – pa šo upīti ir jānobrauc. Vasarā tā ir kā neliels strauts, bet pavasarī un ziemas atkušņos veļ vilnīti tā ne pa jokam. Nokūstot šārudens sniegiem Riežupes izskats atkal lika sadrebēt jebkura kaislīga krīkotāja sirdij, bet dzīve ienes savas korekcijas un Riežupes ūdeņos mēs ar Šulcu mērcām airus tikai šosvētdien, 12. decembrī, kad lielie ūdeņi jau bija noskrējuši un virs vasaras līmeņa bija tikai ap 30 cm. (Diemžēl no šī brauciena nav bilžu, bet pavasara palos to noteikti atkārtosim, tad būs arī vizuālais atspoguļojums).
Kāpjam upē pie tilta uz šosejas Rīga – Kuldīga, un uzreiz mūsu izvēlēto polietilēna kanoe Teton parauj visai spēcīga straume. Ainavas zib garām neraksturīgā ātrumā un jau pēc pirmajiem 200 metriem gandrīz vienlaikus ar spēcīgiem vārdiem nožēlojam fotoaparāta trūkumu. Pāri upītei pārliekušās pieaugušas egles un mēs braucam kā pa Santaklausa tuneli. Tuneļa posma galā ass upes pagrieziens, kur upes krastu pret izskalošanu kāds ciniķis nostiprinājis ar vecām kapu plāksnēm (ak, kas būtu par foto!!!). Straume ir tik ātra, ka nepagūstam izlasīt uzrakstus uz mūžamāju sliekšņiem un jau pēc pirmajiem 4 līkumiem pirmais koku sanesums. Veiksmīgi piestājam krastā un pārkliegdami straumi dalamies pirmajos iespaidos. Šajā brīdī Šulcs pasaka sakramentālo :”Šī upe ir adrenalīns vienkāršam cilvēkam”. Šī frāze tad arī visprecīzāk raksturo uzplūdušu Riežupi. Bet nav ko steigties notikumiem priekšā – aiz sanesuma ielaižam laivu ūdenī un dodamies tālāk.
Tālāko apm 3km garo posmu veicam ievērojamā ātrumā, nekur neizkāpjot – straumes plūdums nekur nav vienmērīgs, tā nepārtraukti sit vilnīti un ir jālavierē starp akmeņiem, seklumiem un kokiem, zīlējot, kas parādīsies aiz kārtējā asā līkuma. Krastos ik pa brīdim pazib kaļķakmens atsegumi, strauti un bēgošu briežu baltie dibeni. Alkšņu audzes mijas ar egļu gāršām un atsevišķiem liepu un ozolu puduriem.
Pēc brīža pirmais (un arī vienīgais) darvas piliens medus mucā. Upīte ielīkumo, jeb pareizāk sakot, iedārd vasarnīcu kooperatīva teritorijā. Tā vien šķiet, ka ziemas guļā pamesto mājiņu īpašnieku vienīgais prieks ir veidot nekur nevedošus baļķu tiltiņus pāri vasarā tik nīkulīgajai straumei, kuru šķērsojot pat taksis krāniņu neapslapinātu. Bet nē – spītīgā apņēmībā sīkīpašnieks ir stiepis pāri 3 metrus platajam slapjumam baļķēnus, nostiprinājis tos, apmierinājumā sēcot tukšojis bocmaņa alus pudeli (kas turpat arī atstāta), un devies atpakaļ pie savām 6 metrus garajām redīsu un salātu dobēm. Bet ziemā viss ir citādi. Ar pūlēm piestājam krastā un nesam laivu apkārt šiem cilvēciskās lielummānijas paraugiem.
Vēl pāris līkumu un ieraugām tiltu starp kura balstiem saķērušies palu koki un atkal stājam krastā. Līdz šim esam kāpuši ārā 4 reizes, vēl aizvien esam sausi un tas mūsu neprofesionālajām spējām šķiet visai labs rādītājs. Pārnesam laivu pāri ceļam un apsēžamies uz dzirnavu dambja drupām uzsmēķēt. Garām aizlido spilgti zils zivju dzenītis, kautkur rej suns un pa upi uz leju dzirdam dobju krākoņu. Šī ir tipiska liriskā atkāpe pirms sekojošajiem notikumiem. Turpinām braucienu un pēc pirmā līkuma ainava strauji mainās. Krasti kļūst stāvi, pie upes pārvēršoties vertikālās dolomīta sienās, upe ir sekla, bet ļoti strauja un mēs braucam lejup pa apm 10 grādu slīpu ūdens grīdu. Pēc kārtējā koku sanesuma, kuru mums izdodas veiksmīgi apbraukt, upe pazūd un parādās zemāk nekā mums gribētos. Troksnis ir tāds, kā stāvot pie Ventas rumbas. Piestājam krastā un pa akmeņiem klupus krišus uztraušamies uz kādas vertikālas un sausas virsmas.
Mūsu priekšā ir Riežupes rumba. Lašu vērotājiem ir uzstādīts omulīgs soliņš. Stāvie krasti atbalso un pastiprina skaņu. Mēs stāvam un vērojam straumi. Spīd zema ziemas saule. Šis ir tipisks neepifānijas mirklis. ( Neepifānija ir Kurta Vonnegūta izdomāts jēdziens ar ko raksturot absolūtu svētlaimi, resp. Dieva bargās acs novēršanās, kas ļauj baudīt mirkli visā tā krāšņumā. Meklējiet romānā „Zilbārdis”).
Dodamies tālāk, spriedelējot, ka, ja ūdens būtu pa 40 cm augstāks, tad varētu rumbai braukt pāri. Īpaši gan pļāpāt neiznāk, jo upe turpina līkumot, aiz mums paliek vasarnīcas, ainava apkārt kļūst vēl reljefāka un pēc dažiem nenozīmīgiem apnesieniem apstājamies pie pamatīga upes nosprostojuma. Dodamies izlūkgājienā un konstatējam, ka laiva būs jānes kādus 100 metrus. Mierinām sevi, ka cilvēki nes laivas 10 un vairāk km pa kalniem lai nobrauktu pārsimt metru. Šāda amatieru optimisma uzmundrināti, pārvaram šķēršļus un braucam tālāk. Drīz jau ir klāt tilts uz Mežvaldes – Manģenes ceļa, pēc kura upe kļūst ievērojami rāmāka un tie pāris kilometri līdz Ventai paiet sarunās un apkārtnes baudīšanā. Mūsu ceļojuma pirmais posms ir galā, vēl arvien esam sausi un vienojamies par Riežupes vērtējumu amatieru skatījumā 5ballu sistēmā: Adrenalīns 5; piekļūšana 5; ainavas 6.
Māmuliņa Venta mūs sagaida ar sev raksturīgo pretvēju, pilnīgu ainavas neesamību, jaunbagātnieku bezgaumības paraugiem, vienvārdsakot pilnīgu depresivitāti. Vienīgais apraksta vērtais ir biezo stils būvējoties Ventas krastā. Akmeņu mūri, stikla paketes, torņi un uzraksti PRIVĀTĪPAŠUMS upes krastā liek aizdomāties par labi zināmo sakāmo, ka dažiem naudas mēdz būt vairāk kā saprašanas. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar piķi un neņemot galvā arhitekta ieteikumus var sačakarēt visu vidi PRIVĀTĪPAŠUMA teritorijā. Kā lai te neatceras Džeroma Trīs vīrus laivā, un konkrēti Harisa izjūtas Temzas malā ieraugot uzrakstu PRIVĀTĪPAŠUMS. Šī ģeniālā, 1888. gadā sarakstītā darba nezinātājiem paskaidrošu, ka viens no romāna galvenajiem varoņiem savā džentlmeņa lēnprātībā vēlējās izraut uzrakstus PRIVĀTĪPAŠUMS, tad lēkāt pa tiem, nogalināt privātīpašnieku un visu viņa ģimeni, visus viņa radus un draugus un nodedzināt viņa māju un pēc tam, stāvot uz vēl kūpošajām krāsmatām, uzdziedāt komisku dziesmiņu. Tomēr Harisa līdzbraucēji uzskatīja, ka tas ir par traku, un mēģināja atrunāt Harisu no komiskās dziesmiņas dziedāšanas.
Protams, uz Ventas ir arī gaumīgas apbūves paraugi, tomēr augšminētie sabojā visu.
Tālākais brauciens nav īpašas pieminēšanas vērts, aizairējam līdz Nabas ezeru kanālam, tad pa Šanhajas graustu rajona arhitektūras ieskauto kanālu pret straumi līdz uzplūdušajam ezeram, šķērsojam to un mūsu otrais ziemas ceļojums ir galā.
Secinājums – jābrauc pa uzplūdušu Riežupi posmā Rīgas – Kuldīgas šosejas tilts – Mežvaldes tilts. Maršruta garums apm 10km, 5 viegli un 1 grūtāks apnesiens, ar alu, avotu, klinšu un akmeņu apjūsmošanu tas aizņem 2 stundas. Pa Ventu NEBRAUKT, jo tā būs darvas muca medus podā.