[02.05.02]
Šodien jau 04.maijs, bet stāsts būs par vakardienu. Pasākuma briezšana sākās jau no rīta, bet oficiāli tikai no 12.00. Komplekts - Dace, Māris & Normīts dodas uz bāzi, kur tiek gaumīgi iepirkts rijamais. Kamēr izkasos, izrādās, ka ½ 14.00, viss jau sapirkts. Talākais pasākums mazliet haotiski, bet anyway. Paika tiek nogādāta Dzirnavu ielā & visi aizskrien pa ģēlām. 16.00 aši, aši tiek sadalīta paika. Daži paiku samet pa somām, daži atstāj kastē. Lepni.
Jā, nu ap 17.00 esam pie busa. (BTW, esam 6 smaiļotāji). Tiek gaidīts Māris. Secinājums - Māris aizsūtījis Daci laivot, pats mājās. Abiem 3 brīvas dienas. Jocīgi, bet Māris tomēr parādās. Autobrauciens paiet ātri - alus, pīrādziņi.
Nevienam nav nekadu ideju, cikos esam pie upes (ezera). Nometnes būvējas atsevišķi. Smaiļotāji pie ūdens. Kanoeisti (??) kalna galā, nezkāpēc. Vakars paiet mierīgi. Vakariņas, tēja, spirķiks. Izskatās, ka kanoe grupai nav paņēmies katliņš pārlieku. Tā gadās. Šinī sakarā mums ir tējas ciemiņi. Vēl pirms pusnakts dodamies pampt. Par to kā no rīta gaudo dzeguzes, mazliet ņirgājoties par kanoistiem (sorry) paēdam brokastis pastāstīs Dace (& traki jaunieši iet peldēties arī). Tas viss.
mĀRIS
[03.05.02]
Tā kā Dacei uzlikts godpilnais pienākums barot visus piecus badīgos vīriešus, viņa no hroniķa pienākuma tiek atbrīvota.
Pirmās īstās brauciena dienas rīts iesākas ap 7.00. Neraugoties uz medņu kūkošanu un šāvieniem, nakts pagājusi mierīgi un visi ir pie dzīvības. Nesteidzīgi darbojoties, līdz laivu laišanai ūdenī nonākam precīzi 10.00. Starp citu, brauciena sākums ir no Taurenes ezera dienvidu krasta - mežiņā diezgan neslikta nometnes vieta. Sekmīgi tiek atrasta Gaujas iztekas vieta un sākas līkumošana pa palienas pļavām. Diezgan interesanti redzēt it kā netālu kolēģu laivas, kuras tomēr ir aiz pāris līkumiem.Nākas pārvarēt dažus koku sagāzumus, pie kam kanoisti ātri pārvelk savas laivas, bet smaiļotājiem, t.i. mums, nākas izrādīt draudzīgu palīdzību. Māris T palīdzību izrāda tik intensīvi, ka drīz vien ir slapjš līdz viduklim. Līkumu skaitīšana turpinās pāris stundas, kad arvien uzstājīgāk par sevi atgādina kunģītis, un tiek nolemts ēst pusdienas - tēja un maizītes. Daži mēģina ķert zivis, bet ķeras tikai siekstas. Lai arī domāts, ka smailes ies ātrāk, realitāte ir cita, un praktiski visa grupa iet kopā. Izteikti ātrāks ir Māra S "Katrāns", tāpēc viņam ar Normundu reizi pa reizei nākas gaidīt abas pārējās ekipāžas - Māri T un Daci ar 2-vietīgo un Kristapu un Gunāru ar vietīgo "Salūtu" (nu vispār mums Taimiņ ir, nevis Salut). Bet tā kā visu laiku ir vasarīgi karsti, gaidīšana nav no nepatīkamākajām nodarbēm. Karstuma ietekmē visi pamazām atkailinās. Pirmās, protams, tiek novilktas peldvestes.
Braucot un pļāpājot dzimst vairākas domas, no kurām spilgtāk atmiņā iegūlusi: "sievietes var dabūt vienmēr, bet šmiga var beigties" - tas, apspriežot prioritātes.
Lejpus Zosēnu tilta (kur kanoisti pamanās aizdiebt pēc alus) sākas straujāks posms. Izskatās, ka ūdens ir nedaudz par maz, un vietās, kur Māris S un Normunds pirms pāris nedēļām nemaz neievēroja, tiek izplēsts pirmais caurums smailē - "galvas lielumā". Patiesību sakot, tikai 2cm diametrā. Bet tas jau pieder pie lietas.Pēc līmēšanas kanoisti ir pamanījušies tikt priekšā un pie bijušā Drustu HES aizsprosta viņi mūs sagaida slapji līdz vīlei un izkliedz pretējus ieteikumus:
1. variants - "paskaties, kādi mēs esam!"
2. variants - "brauc droši!"
Jāsaka, ka šī bija iespaidīgākā vieta - straume spēcīga, bet no šķēršļiem samērā viegli izvairīties. Kanoisti gan saka, ka gāzušies esot speciāli, bet mūs tas nepārliecina.
Lejpus Jēču tilta ārdās celtnieki - top kārtējais HES dīķis.
Kanoisti sāk nolūkot nometnes vietu, bet mūs tā neapmierina - kā zināms, labākās vietas vienmēr ir aiz nākamā līkuma. Zaudētāji būs vienīgi Mārtiņš ar Santu, kuri kā vēlāk noskaidrojās, bija spiesti pavadīt nakti pie kanoistiem, kamēr viņu pārtika atradās pie smaiļotājiem. Dienas braucienam punktu pieliek pamatīgs akmeņu krāvums pāri visai upei, pa kuru nākas nopludināt laivas, jo gaitā tas nav ņemams. Priecē doma, ka kanoistiem tas būs jāparvar no rīta un laivu apnešana ir baigi smaga.
Upes krasti klaji, piemērotu nometnes vietu atrast grūti, un rezultātā, atairējamies līdz Jaunpiebalgas dzelzceļa tiltam - kreisajā krastā neliels placītis dažām teltīm. No upes izkāpjam ar dziesmu "Satumst vakars".
Kļūst vēsi, un visi strauji meklē siltumu, gan ārējo, gan iekšējo. Tukšā dūšā iekšējais siltums iedarbojas ātri. Toties Daces gatavotās vakariņas garšo lieliski, nākas pat gatavot papildporciju. Laivu līmēšana tiek atstāta uz rītu.
Dienas bilance - 36km. Sasodīts, tas nav tik viegli kā solīts.
Gunārs
PS Dažas domas, kas piemirsās:
- dienas otrajā pusē sākt jukt labā un kreisā puse, kā rezultātā var trāpīt uz akmeņiem;
- arī uz upes var apmaldīties - Gunārs un Kristaps izbraukāja kādu Gaujas vecupi;
- lai dzīvo mobilie sakari - par hokeja rezultātiem uzzinājām spēles laikā.
[04.05.02]
Labrīt no atpalicējiem!
Upi vakar atradām, grupu vēl ne - cerams, ka šodien tas izdosies! 8AM Mostamies.Laiks labs, pašsajūta lieliska, vēl nenojaušam tos ultramaratona plānus. Putra, un startējam ar kanoe eskortu.
Valsts svētki ir sākušies, un pirmais šķērslis arī.Pārpludinamies akmeņu krāvumam. Nākamais ievērības cienīgais objekts ir dzelzsceļa tilts, kuru uzmanīgi pavērojot, pamanām savus kolēģus laivotājus. Ceļš turpinās kuplā pulkā kanoe mijoties ar smailēm. Labu brīdi braucam cauri Jaunpiebalgai, ik pa brīdim kādam piestājot krastā, te lai paņemtu ūdens rezervi, te alus rezervi, te velnsviņuzin kādu rezervi pie būvmateriālu veikala, galu galā - nopērkot saldējuma rezervi.
Šeit arī pirmais HES, nu labi, šis vēl ir tikai aizsprosts. Bet par HESu trūkumu sūdzēties nevaram. Šodien airējam un nesam laivas uz pārmaiņām. Šinīcienā ir divas lietas, kas noteikti būtu jāatzīmē - vējš un ievas! Vējš pūš no visām iespējamām malām un ievas zied tā, ka skaidrs, no kurienes radušās dziesmas par Gauju un ievām.
Pusdienas ēdam spartiskā garā - ātri, maizītes un šķidrumu, ko visi dēvē par tēju HESu rinda un laivu nešanas svētki turpinās. Braucam te pa grāvi ar uzbērtām malām, te pa mežu - appludinātu cirsmu. Galamērķis - Lācīšu HES. Vēl pāris noguruši īrieni un tas jau arī ir klāt. Nu jāgaida kanoisti. Paiet 1,5h, vēljoprojām gaidam. Sākam domāt, ka jābrauc aiz HES un jāmeklē pašiem nometne. Sākam pārnest mantas, kad parādās arī kanoisti un saka, ka paliekam. Kad viņiem jautā, kur viņi bija 1,5h - saka, ka esot trennējušies nu, nu...
Būvējam teltis, ēdam vakariņas, rakstam dienasgrāmatu un kaļam plānus kā tikt mājās rīt tad jau manīs, bet īstas skaidrības vēl nav. Rīt būšot arī trenniņš laivas vadīšanā no krasta. Izklausās labi.
Santa & Mārtiņš
(ar labunakti hrrr pšš)
[05.05.02]
No rīta pamostos no drēgnuma. Ārā jau gaišs, saulīte spīd. Tā kā vēl nav nekādas rosības, griežos uz otriem sāniem un laižos miegā. Neiznāk - Dace sāk slēgalēt mobzi, lai redzētu, cik plkst. 7.15. Pēc nelielas savstarpējas sasauksmes rosība sākas visās teltīs. Aizbrienu pēc sausās malkas. Iekurinam. Kad nāku atpakaļ ar 2tro klēpi, dažas teltis jau pusizjauktas. Šorīt viss notiek ātri. Pēc brīža tēja jau gatava. Zupa vēl nevārās - kanoisti ugunskurā, kas vienīgo nakšņošanas reizi ir kopīgs, sametuši slapju malku, lai gan tepat pāri upei, sausās netrūkst.
Izbraucam pusdesmitos. Aizrējam vidēji ātri. Upes krasti skaisti, straume, krācītes. Pa laikam iztraucējam kādas pīles. Upes krastā redzamas pāris egles, kas nākošvasar būs upē. Rodas doma, ka derētu nozāģēt, lai kanoistiem sanāk pārnešanas atrakcija. Ideja paliek nerealizēta. Pēc brīža kreisā pusē redzam ugunsdzēsēju torni. Vēl pēc brītiņa - labā pusē baznīca - tātad Velēna jau tuvu. Zem Velēnas tilta smuka krācīte. Jau pirms tās redzam kreisā krastā mūsu komandas "sportistu" - Māra S un Normunda zilbalto smaili un viņus pašus. Piebraucot, mums paziņo, ka esam apsteiguši UM'02 kontrollaiku. Nav slikti :) Izkāpjam krastā.
Ar pāris minūšu intervālu ierodas pārējie. Izlemjam, ka paliksim tepat. Tiek sazvanīti iespējamie pakaļbraucēji. OK, atbraukšot. Māris ar Normundu mēģina zemtilta krācīti "paņemt" no apakšas. Neveiksmīgi. 2 vietējie kodēji ar suni visu vēro. Uznest būšot ātrāk - tā vietējie. Māris piesola alu tiem, kas mēģinās braukt un apgāzīsies. Nākošie mēģinām mēs - Māris T & Gunārs. Kādā 4 vai 5 mēģinājumā apkārt gan? Iekāpjot likās, ka būs grūti no smailes tikt ārā, ja nu kas. Nebija grūti.
Alus tomēr izpaliek - lai jau - piestāšana jau atzīmēta ar šampanieša dušu un "paldies" mūsu barotājai - Dacei.
Pēc brīža vērot mūsu rosību tiešā tuvumā, ierodas jau iepriekšminētie vīri ar suni. Suns dabon desas šķēlīti. Vīri izpeldas. Viens pat kopā ar suni un mobilo. Dīvaini, nokija pēc tam vēl strādā. Pa to laiku salasu sausu malku, lai varam uzvārīt 3 dienas gaidīto mannu. Bija garšīga.
Laivas apžuvušas, skrāpējumi un plēsumi to daudzcietušajos apvalkos novērtēti. Klāt arī vedēji. 3 mašīnās satilpstam visi 8. Ceļš līdz Rīgai paiet ātri, kā pussnaudā. Teikas Statoilā atvadoties, vienojamies par kopīgu alus iedzeršanas pasākumu tuvāko dienu laikā.
Mājās ātra duša, brūču apkopšana un mīksta gulta. Pat nepamanīju kā aizmigu.
Māris
PS kad būs nākošais brauciens???