No kā sastāv upe?

Upes posmu raksturojums

- Dīķis

- Straujtece

- Šivera

- Krāce

- Ūdenskritums

Straumes formas

- Gluda straume

- Galvenā straume

- Atstraume

- Viļņi

- Stāvviļņi

- Mucas

- Piespiedes

- Virpuļi

- Sēnes

- Mēle

Citi šķēršļi

- Virsūdens (baltais) akmens

- Melnais akmens

- Zobs

- Krituši koki un to sagāzumi

- Tilti un laipas

- Sadzīves atkritumi

- Krastu erozija

- Klintis un stāvkrasti

- Kanjoni

- Laika apstākļi

- Ezeri

- Sēkļi

- Ūdensaugi

- Purvaini posmi

Upes posmu raksturojums

Upes dažādo plūdumu var klasificēt vairākos raksturīgos tipos. Neņemos apgalvot ka tā ir absolūta patiesība un hidrologi droši vien par šādiem raksturojumiem gardi pasmietos, taču laivotājiem šie termini izsaka pietiekami daudz un ir pieņemti par neformālu standartu. Kaut arī robežas starp šiem tipiem ir izplūdušas, tie tomēr ir pietiekami raksturīgi. Šie ir tikai galvenie tipi. Profesionāļi tos dala sīkāk.

Dīķis. Upes kritums ir zem 0.5m/km, straume ir minimāla, lai laiva kaut cik virzītos uz priekšu, visu laiku jāāirē. Ja gadās vējš, neairējot laiva iet pa vējam. Pūšļiem šadi posmi ir tīrā mocība, ja grib tikt uz priekšu. Ja galvenais mērķis ir piekosties uz ūdens, tad gan vienalga.

Straujtece. Upes posms ar izteiktu straumi. Kritums šinī posmā ir sākot no kādi 1.5 m/km. Straume var nebūt gluda, upē var būt nelieli vilnīši. Gar krastiem vietām ir atstraumes. Kritumam palielinoties, straujtece pāriet šiverā.

Šivera. Upē ir diezgan liels kritums (sākot no kādi 5m/km), upe ir sekla. Upē ir viļņi, stāvviļņi, nelielas mucas. Tomēr, atšķirībā no krāces, šiverai nav izteiktas galvenās straumes, tā ir salīdzinoši sekla un spiediens ir ievērojami mazāks kā krācē. Ar šiverām bieži sākās un beidzās krāces.

Krāce. Upes kritums ir ievērojams salīdzinot ar posmiem pirms un pēc krācēm. Upē ir izteikta galvenā straume, straumē ir viļņi, stāvviļņi, mucas utt. Krāces upei dod galveno sportisko interesi.

Ūdenskritums . Ūdenskritumi ir ne tikai vertikāli, bet arī slīpi. Upes slīpums ir vismaz 20 grādi, citādi tā jau ir krāce. Tāpat ūdenskritums nav lokāls kritums bet šķērso visu upi. Ūdenskritums sākās ar pārgāzi; pēc tā seko muca(ja apakšā ir pietiekami dziļš) vai lēzenu kritumu gadījumā - stāvviļņi.

Straumes formas

Gluda straume
Tieši tā arī ir, kā izklausās. Tomēr arī gluda straume var būt gana viltīga. Pietiek no tās neuzmanīgi iebraukt atstraumē, lai overis būtu garantēts un tā apgāzt var jebkādu laivu. Laiva pa gludu straumi vienmēr iet ātrāk kā pa analoģiska krituma krāci vai šiveru

Galvenā straume
galvenajā straumē vienmēr ir ātrāks upes tecējums, dziļāka gultne, lielāki viļņi utt. Pa to plūst galvenais ūdens daudzums. Ja straume ir ātra, tad galvenajā straumē jāiebrauc un no tās jāizbrauc piesardzīgi. Lēnās upēs pa galveno straumi iet arī slavenais putu ceļš.

Atstraume
Ātrai straumei plūstot gar krasta izvirzījumiem, lieliem virsūdens akmeņiem, tiltu balstiem utt. aiz tiem veidojās atstraumes. Tāpat tās veidojās asu līkumu iekšmalās. Atstraumēs ūdens ir vai nu stāvošs vai plūst upes tecējumam pretējā virzienā. Ātrās upēs atstraumes ir visai izdevīgas, lai neteiktu vienīgās, vietas, kurās sākt un beigt braucienu, citādi iekāpt un izkāpt no laivas ir problemātiski – straume rauj laivu lejā. Tādus ekstrēmus kā lekšana no krasta vai piestāšana krāces vidū pilnā ātrumā triecoties krasta akmeņos, šeit neapskatām.
Jo ātrāka un spēcīgāka ir straume, jo spēcīgāka ir atstraume.

Viļņi. Viļņu augstums ir atkarīgs no straumes ātruma un ūdens daudzuma upē. Lielās kalnu upēs nav nekāds retums vairākus metrus augsti viļņi. Latvijas upēs palu laikā viļņu augstums var sasniegt 1m.
Tiek izšķirti slīpie un taisnie viļņi – taisnie ir vērsti perpendikulāri straumei; slīpie attiecībā pret straumi ir slīpi.

Stāvviļņi. Stāvviļņiem, atšķirībā no parastajiem viļņiem ir baltas galotnes, kas palaikam nobrūk upes tecējumam pretējā virzienā. Kā jau nosaukums rāda, stāvvilnis ir arī stāvāks un jūtami bremzē laivas ātrumu. Braucējus tas bagātīgi mazgā. Stāvviļņi tāpat kā viļņi ir gan taisnie gan slīpie. Slīpie stāvviļņi mēdz visai efektīvi mainīt laivas kursu – parasti tur, kur braucējs negrib. Atsevišķi var nodalīt pulsējošos stāvviļņus. Tie sastopami jaudas upēs un šad-tad uzpulsē ievērojami augstāki kā to parastais augstums (līdz pat +1/3) un tad ar lielu spēku nobrūk pret straumi. Ja braucējam nepaveicās un tas cenšās caursist šādu pulsāru tad kad tas ir liels, parasti tas neizdodas un laiva var tikt apgāzta svecē.

Mucas. Mucas veidojās pēc pārgāzēm – pēc pārgāzes seko bedre ūdens pūdumā, tūlīt aiz kuras nāk sakulta ūdens josla, kuras tecējums ir pretējs straumes virzienam. Šīs joslas platums tad arī tiek saukts par mucas platumu. Sakultajam ūdenim ir visai maza celtspēja, tāpēc laiva tām parasti iet pa apakšu. Sakultais ūdens spēcīgi bremzē laivu un cenšās to ievilkt atpakaļ mucas bedrē, kur laiva paliek “sēžot”. Ilga gan tāda sēdēšana nesanāk – no pārgāzes nākošais ūdens uzgāžas laivai un to apgāž. Mucas nodala turošajās un neturošajās, homogēnās un nehomogēnās, slīpās un taisnās.

Piespiedes. Par piespiedi tiek saukta vieta kurā straume nes laivu uz kādu šķērsli, pie kura laivu var piespiest. Spēcīgā straumē piespiedes var būt ļoti spēcīgas. Piespiedes veidojās kā pie krastiem tā pie dažādiem nekustīgiem virs vai zemūdens objektiem straumē.

Virpuļi. Virpuļi veidojās spēcīgās upēs uz dažādu ātrumu straumju robežas. Seklā ūdenī virpuļi neveidojas. Tie parasti ir nepatstāvīgi – virpulis veidojās, pārvietojās pa straumi uz leju un izzūd, tad viss sākās no jauna. Lielās kalnu upās virpuļi var būt vairāku metru diametrā un tā piltuve var būt vairāk kā metru dziļa. Latvijas upēs virpuļi pamatā sastopami lielās upēs pie aizsprostiem. Tie ir manīti ap 2m diametrā un 0.5m dziļi.

Sēnes. Sēne ir virpulim pretējs process – ja virpulis ir koncentriska ūdens kustība uz leju, tad sēne ir ūdens kustība uz augšu. Uz ūdens virsmas sēne veido gludu, apaļu uzkalnu, no kura ūdens plūst uz visām pusēm. Sēņu lielums parasti ir samērojams ar turpat blakus esošo virpuļu lielumu kaut gan sēnes ir sastopamas biežāk kā virpuļi.

Mēle. Mēle veidojās kādā posmā strauji palielinoties upes kritumam. Tā izskatās kā tumša, gluda ūdens trijstūris starp akmeņiem. Gar malām tai ir slīpie viļņi, beigās – stāvviļņi.

Citi šķēršļi

Virsūdens (baltais) akmens. Tas ir daļēji virs ūdens esošs akmens. Straumē pirms tā veidojās putu apkakle – atsitiena vilnis. Ja tas atrodas galvenajā straumē, no tā var but pagrūti izvairīties jo straume nes tam tieši virsū.

Melnais akmens. Melnais akmens atrodās zem ūdens taču tuvu ūdens virsmai. Straume pirms tā veido raksturīgu tumšu ūdens uzkalnu; tas ir diezgan grūti pamanāms. Melnā akmens zemstraumes puse var būt gandrīz sausa, tā ka uzbraucot tam virsū laiva noteikti aizķersies.

Zobs. Zobs ir smails akmens, kas atrodas tuvu ūdens virsmai. Tas pavisam maz ietekmē straumi un ir grūti pamanāms. Zobs mēdz būt ass un smagākā gadījumā piepūšamai laivai uztaisa “ķeizaru” tā, ka braucēji pat nolamāties nepaspēj.

Krituši koki un to sagāzumi. Tie ir galvenie šķēršļi Latvijas upēs. No koku sagāzumiem nav pasargāta neviena upe kas šaurāka par kādiem 15m. Straujās upēs tie ir arī reāli bīstami. Laiva var tikt apgāzta un/vai piespiesta pie tā. Lielās upēs sagāzumi neveidojas, taču laivu var piespiest pie krasta iegāztiem kokiem vai tā var uzskriet zem ūdens esošai siekstai.

Tilti un laipas. Tie paši vēži kas ar kritušiem kokiem.

Sadzīves atkritumi. Diemžēl Latvijas upēs tie nav nekāds retums. Nepatīkamākie no braukšanas viedokļa ir visādi stikli un dzelži – veci žiguļi, piemēram, visādas armatūras, troses utt.

Krastu erozija. Upei skalojot krastu, tas laiku pa laikam nobrūk vai noslīd. Nobrukumi visbiežāk notiek pavasarī vai slapjā laikā, kad ieži ir piesūkušies ar ūdeni un smagi. Jāizvairās uzturēties zem krasta kraujām.

Klintis un stāvkrasti. Ja upes viens krasts ir stāvs vai klinšains, izvākšanās no upes pa to ir apgrūtināta. Avārijas vai piespiedu apstāšanās gadījumā ir jāizvairās piestāt šādās vietās.

Kanjoni. Par kanjonu tiek saukts upes posms, kurā ir klintis abos krastos. “ “Ideālā” gadījumā tās paceļās tieši no ūdens, kaut arī gar klinti var būt arī neliela krasta josliņa pa kuru iespējams staigāt. Kanjonos bieži mēdz būt krāces, tā ka tie sastāda visnopietnākos šķēršļus maršutā – izvākties no kanjona praktiski nav iespējams un drošināšana no krasta ir iespējama tikai zem kanjona.

Laika apstākļi. Kaut arī laika apstākļi neattiecās uz upi kā tādu, tie neapšaubāmi ir viens mo maršuta grūtību ietekmējošiem apstākļiem – pamatā jau psiholoģiski. Kā zināms – nav slikta laika, ir slikts apģērbs.

“Ir vakars. Jūs esat slapji līdz ādai, laivas dibenā jau sakrājušās divas collas ūdens, un visas mantas ir mitras. Jūs atrodat krastā kādu laukumiņu kas nav tik peļķains kā pārējie jūsu redzes lokā, piestājaties, izkraujat telti, un divi no jums ņemas to sasliet.
Telts ir piemirkusi un smaga, tā plīkšķinās pa vējam, krīt jums virsū un pataisa jūs galīgi traku. Visu laiku nepārtraukti līst. Ir diezgan grūti uzsliet telti jau sausā laikā, lietū tas ir Herkulesa varoņdarbs. Jums šķiet, ka draugs nepalīdz, bet tikai muļķojas. Tikko jūs esat savu pusi lieliski nostiprinājuši, viņš parauj galu gaisā un visu samaitā.”

Ezeri. Tā kā ezeros nav straumes, airētājam jāpaļaujas uz savām rokām lai tiktu tam pāri. Ezeros nezin kāpēc parasti pūš pretvējš. Lielākos ezeros vējš var sacelt ievērojamus viļņus un līdz krastam var būt tālu.

Sēkļi. Ja līdz upes dibenam paliek mazāk par 15cm, laiva ievērojami bremzējas salīdzinot ar dziļu ūdeni. Smilšinās upēs jāuzmanās no plūstošo smilšu sēkļiem – brienot pa tādu cilvēks var iestigt un te peldētprasmei vai vestei vairs nav nozīmes... Bēdīgi slavena šinī ziņā ir Gauja.

Ūdensaugi. Daudzas Latvijas lēnās upes vasaras otrā pusē stipri aizaug ar ūdensaugiem. Ar piepūšamajām laivām braukšna var būt stipri apgrūtināta.

Purvaini posmi. Lai cik jocīgi tas nebūtu, purvaini posmi apgrūtina izvākšanos no maršuta tāpat kā kanjoni – tas ir iespējams tikai ar laivu.