Nesenā pagātnē Latvijas kajakinga entuziastu pulciņš, kas aizraujas ar braukšanu pa krāčupēm, bija apvienojies “Latvijas Kayak Fun Klubā” - KFC. Šī projekta ietvaros bija izveidota vide, kurā komunicēt kajakeriem un draugiem, tā bija vide, kas mūs vienoja. Šodien, juridiski KFC vairs nepastāv, jo netika pārreģistrēts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, virtuālā vide arī vairs nepastāv, jo kaut kas nebija kārtībā, kaut kas izbeidzās.


KFC bija ierocis, kas netika laists darbībā, un tas, tēlaini izsakoties, sarūsēja, jo klubā oficiāli neiestājās neviens biedrs, tas neveica plašu saimnieciski un sociāli aktīvu darbību. Viss notika pašplūsmā, bija arī projekti, kas darbojās - baseina treniņi, stipra mājas lapa, bet, kas bijis, bijis, „pīs un respect”. Vēsture!


2007. gada nogalē domubiedru vidū tika izveidota un 2008. gada 2. janvārī reģistrēta biedrība „Latvijas Krāčūdens airētāju savienība” Reģ. Nr. 4000812295 (LKAS). Šīs biedrības mērķis ir popularizēt krāčūdens airēšanu un veicināt kvalificētu krāčūdens airētāju izaugsmi Latvijā.
Ir notikusi otra galējība tiek rīkoti pasākumi, bet karogs ko vicinām nav mūsu. Pasākumu organizēšanā (kajakkross, frīstails un arī normāls krīkings) ļoti pietrūkst kajakeru kluba juridiskā statusa. Rīkotās sacensības nav vienkāršs triks PR celšanai. Pašlaik nav juridiskās personas, kuras vārdā mēs varētu runāt ar sponsoriem un valsts un pašvaldību iestādēm, viegli ir manipulēt laivu un jauku lietu tirgotājiem ar atkarīgiem cilvēkiem. Sponsoriem mēs esam nesaistoši kā bars, sponsoru interesē kā gūt labumu no tā, ka trakie (mēs) ir gatavi mērcēties un mest kūleņus burbuļvingrī kopīgā tusiņā, no tā gūstot nodokļu atvieglojumus. Biedrības viens no primārajiem mērķiem ir iegūt sabiedriskā labuma organizācijas statusu.
Tur klāt līdz šim krāčūdens airēšanas sportiskās pieredzes un meistarības apgūšana nerunājot nemaz par izvērstiem drošināšanas un glābšanas darbu semināriem ir notikusi elementārās pieredzes pārmantošanas ceļā – māca tas, kas kaut ko sajēdz no straumes, bet ir gan pasniegšanas aspekti un tai nepieciešamās zināšanas. Pakāpeniski Campo klubs audzina jaunos krāčūdens laivotājus, tomēr apmācību sistēmas nav. Labi, saviem čomiem varam palīdzēt uzlabot tehniku pasakot to un to dari tā un šitā, iesācējiem varam pateikt, ka sākumā nav jābaidās atrasties ar galvu zem ūdens, bet airis jāvicina šitā, lai tiktu atkal ar galvu uz augšu, tālākais atkārtošana zinību māte. Galu galā vienkāršam lietotājam ir svarīga apmācības pieejamība, nevis tās laikā sasniedzamā kvalifikācija. Straumi vajag mācīties!
Pašlaik krāčūdens airētāju skaits aug un braukšanas prasmes nepieciešams attīstīt nākamajos līmeņos, ne tikai radīt interesi par krāčūdeni. Tam nepieciešami kvalificēti (zinoši, protoši) padomdevēji treneri. Tas taču ir tāds prieks, ka lieta ko jūs pārzināt aizrauj kādu tik pat cik jūs. Sākumā jāapzina un jāiesaista tie censoņi, kas ir kaut ko sasnieguši un vēlētos dalīties pieredzē, tad jāsapulcina un jāieinteresē tie airētāji ar interesēm par krāčūdeni, kuriem ir atbilstoša izglītība. Šie ļaudis ir jāmudina lietot vienotus standartus un to saliedējot mēs varam izveidot paši savu kvalifikācijas sistēmu. Protams, ka mūsdienās pat pa muti nevar dabūt pa velti, pieredze maksā!, bet lai to regulētu šajā jautājumā ir jāievieš kārtība. LKA savienībā mums ir jāvienojas par noteiktas struktūras kārtību kādu mēs paši vēlamies, ja paši šo struktūru neveidosim un neattīstīsim, neviens to mūsu vietā nedarīs.


Kur tad ir problēma? Problēmu nav - ir pieklājīga ūdeņniekiem piemītoša anarhija, jo krastā jau briesmas mums nedraud, un mēs mobilizējamies tikai braucot cauri nezvēra žaunām. Bet, kam uzticēties, ja pašam nav pieredzes cauri tām triekties? Neapšaubāmi pati labākā skolotāja ir straume, bet tā ir mēmi noslēpumaina un savu viltību tā klaji neizpauž nevienam tik neganti rēc un grauž klintis un akmeņus savā ceļā nerunājot par airētājiem un to likteņiem.
Paskatīsimies pasaules plašumos – Jaunzēlandē, Kanādā, ASV, Anglijā visās šajās valstīs pastāv noteikta airēšanas hierarhija, kultūra, klubi un sistēma, ko regulē katras valsts Airēšanas un Kanoe federācija vai kaut kas tam līdzīgs, kas pakļaujas Starptautiskajai kanoe federācijai (ICF). Visi reģionālie un mazie klubi ir katras valsts federācijas sastāvā un no šiem klubiem, to darboņiem un to centieniem veidojas gan airētāju kultūra, gan jaunie čempioni un olimpieši, veidojas kopiena, kas spēj aizstāvēt savas intereses. Jā, tiek baumots, ka krāčūdens airēšanas frīstails drīzumā tikšot iekļauts olimpisko spēļu disciplīnu sastāvā, līdz ar to prognozējama strauja popularitāte un ja Jamaikas izlase varēja piedalīties bobslejā, kāpēc Latvija nevar piedalīties airēšanas frīstailā. Ja Jūs domājat, ka ir labi tā kā ir un neko nevajag, tad tālāk varat nelasīt!


Kur tad ir šī maģiskā krāčūdens airēšanas kvalifikācijas sistēmas vārtu atslēga? Gabaliņu no tās mēs katrs turam pie sevis un mēs aicinām nākt kopā un to salikt.
Var, var jau teikt, ka krāčūdens airēšana nav sports, ka tā ir tikai atpūta. Manuprāt, krāčūdens airēšana ir sports un pat ļoti, tā prasa fizisko sagatavotību un psiholoģisko noturību. Ja jau tiek rīkotas sacensības, tad tas taču ir sports! Protams, ne katrs, kas skrien, met, lec ir sportists, bet, kopumā ņemot, notiekošais viennozīmīgi pierāda to, ka tā ir! Manuprāt, krāčūdens airēšana ir dzīves veids un pat ļoti, kaut gan to jau Jūs pašu zināt.


Biedrības mērķa sasniegšanai sākotnēji statūtos ir izvirzīti šādi uzdevumi:
1. izstrādāt apmācības programmas par krāčūdens airēšanai nepieciešamo iemaņu apgūšanai;
2. organizēt un rekomendēt veikt apmācības krāčūdens airēšanai nepieciešamo iemaņu apgūšanai, saskaņā ar izstrādātajām programmām;
3. izstrādāt krāčūdens airētāju kvalifikācijas sistēmu;
4. organizēt krāčūdens airētāju kvalifikācijas pārbaudes un sertifikāciju;
5. veicināt krāčūdens airētāju grupu interesi organizēt pasākumus (seminārus pārgājienus, ekspedīcijas, sacensības u.c.), kompetentu (sertificētu) grupu vadītāju pavadībā un kvalificētu tiesnešu pārraudzībā.


Turpmākās biedrības sabiedriskās aktivitātes attīstāmas tās biedriem. Kā veidot krāčūdens airēšanas apmācības un kvalifikācijas sistēmu. Ja sabiedriski aktīvā kajakeru daļa uzskatīs un nobalsos par šādas sistēmas lietderīgumu to nepieciešams akreditēt, jo kāpēc gan doties uz citu zemi, ja mēs paši varam izveidot savu sistēmu. Paralēli tam jārisina ikdienišķi jautājumi par virtuālo vidi, atpazīstamību, sacensībām, bet nenogrimstot šajos „tehniskajos sīkumos’ kā mērķi virzot straujūdens parka izveidošanu, kur to visu praktizēt, jo juridiskai personai, mūsu gadījumā biedrībai, ir teikšana un darīšana un katrs kluba biedrs šīs personas balsi stiprina. Klubs būs tik stiprs cik stipri būs tā biedri un neviens cits mūsu intereses nav risinājis un nerisinās.


Kāds no tā labums?


Mēs radīsim krāčūdens airēšanas pieredzes apmaiņas un izglītības sistēmu. Mums būs Juridiskas status. Mēs kopīgi varēsim aizsarkāt savas intereses. Un tās ir mazāk strādāt vairāk airēt. Tādejādi palielināsies mūsu braucēju kvalifikācija un līdz ar to arī drošība braucot pa straujūdens upēm, mēs parādīsim, ka drošība un cienījama airēšanas tehnika ir . Neapšaubāmi, ir iespējams daudz diskutēt un uzdot retoriskus jautājumus, ..... tas pagaidām ir balstīts uz brīvprātības principa.
Ja jūs ir ieinteresējusi darbība šajā biedrībā, atsūtiet pieteikumu kaspars.celmins@inbox.lv, ka vēlaties iesaistīties kluba darbībā, tad 2008. gada februāra sākumā tiks organizēta LKAS pirmā biedru kopsapulce.
Mūs visus vienojošais ir mīlestība braukšanā ar kajaku pa strauju upi!
Ar cieņu,
Māris un Kaspars
LKAS dibinātāji