Šoreiz tā ir Imula – Abavas kreisā krasta pieteka starp Kandavu un Sabili. Sākuma punkts Pūces, beigu – tad jau redzēs.

Ir 2 janvāris, nejauks ziemeļrietumu vējš, ik pa brīdim puteņo, temperatūra ap nulli. Pūcēs ierodamies ap 10.00, upe ir diezgan uzplūdusi – veļ tādu gaišbrūnu vilnīti un izskatās labi. Esam kopskaitā 6. Valdis un Lana (braukšanas pieredze minimāla), Agate un Lauris (vismaz zin kā airis jātur rokā) un, protams, Šulcs un es. Laivas – divvietīgas polietilēna kanoe Teton.

Diezgan virspusēji izstāstu kur laivai priekša, kur pakaļa, ko nevajadzētu darīt un ko nedrīkst darīt un priecīgā satraukumā brauciens sākas. Lai arī Imula nav tā straujākā upe, Šulcs, kā parasti, pamanās pieslapināt laivu, bet otrā laivā Lana sastingst, un tikai pateicoties Valda pūlēm laiva neieiet straujtecē šķērsām. Pēc pirmajiem 300 metriem upe strauji met līkumu pa kreisi un skatam atklājas ar kokiem daļēji aizkritis posms, kas beidzas ar 90 grādu līkumu pa labi un pamatīgu straumi. Izbraucam ar Šulcu šķēršļu joslu un apstājamies atstraumē paskatīties, kā ies citiem. Parādās Lanas un Valda laiva, viens koks tiek apbraukts, otram izdodas tikt caur zariem, bet pie trešā koka Lana pieķeras. Protams notiek neizbēgamais, un Valdis turpina braucienu laivai blakus, bet Lana paliek negadījuma vietā stāvam līdz vēderam ūdenī un skaļi smejas. Bet būdama laba un izpalīdzīga (nu īsts sirds cilvēks), Lana dodas pa straumi uz leju, lai palīdzētu Valdim dabūt laivu krastā. Ar katru soli upe paliek dziļāka, soļojot Lana ceļ rokas arvien augstāk un augstāk, līdz sāk darboties Arhimeda likums, un, glābšanas vestei piepalīdzot, Lanas kājas atraujas no akmeņainās grunts. Lana apjūk un stāvus, gluži kā pludiņš, peld pa straumi pretī klintij un reāli straujam ūdenim. Te nu viņai nekas cits neatliek, kā bāzt rokas ūdenī un ķepuroties uz krastu, kas ar elegantu sunīšstilu arī izdodas.

Tikmēr Valdis cīnās ap laivu, kas eleganti piesmēlusies stāv ieslīpi straumē. Beidzot viņam izdodas piesiet tai virvi un mēs to tīru jo tīru izvelkam krastā.

Paldies Dievam mūsu tehniskā palīgvienība nav tālu aizbraukusi un mēs evakuējam pirmos (un kā vēlāk izrādīsies – vienīgos) katastrofu cietušos, kas lepni radiem, draugiem un kolēģiem varēs sāstīt, ka peldējušies 2 janvārī nenormāli krāčainā upē. Mums paliek viņu proviants, kas Šulcam un man liekas sevišķi svarīgi.

Braucam tālāk. Upe ir Latvijas izpratnē strauja, bet tajā nav nebraucamu vietu – rumbiņu vai straujteču ar tik sarežģītiem akmeņu labirintiem, ka laiva būtu jānes apkārt. Tas ļauj baudīt ainavas un atkal man jāsaka, ka ziemas braukšanai ir tā lielā priekšrocība, ka var redzēt ļoti tālu. Lapas neaizsedz kaļķakmeņu klintis, avotus, dižkokus, putnus un zvērus. Kā katrā ziemas braucienā redzam briežus un stirnas. Priecē, ka kolektīvie mednieki vēl nav visu izšāvuši.

Ik pa brīdim ir sarežģītāk apbraucami šķēršļi koku veidā, bet Lauris un Agate turas godam. Pēc sarežģītākajām vietām stājamies atstraumēs un ar kliedzienu un žestu palīdzību mēģinam viņiem ierādīt labāko trajektoriju. Agate gan ik pa brīdim aizrāda, ka ūdens šalkoņai cauri neko jau tāpat nevar dzirdēt, un ka divu bārdaiņu nesakarīgi žesti un kretīniska airu vicināšana pirms krācēm tikai jaucot galvu.

Patiesi nervus kutinoša vieta gadās tikai viena. Parastais scenārijs – straume kļūst straujāka un straujāka, ass upes līkums un koku nosprostojums. Abi ar Šulcu pagūstam izķepuroties krastā un mēģinam noķert Laura un Agates laivu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem pašiem tas neizdosies. Pēc reālām iespējām ieslīdēt ūdenī mums beidzot tas izdodas, un rezultātā visi četri sēžam uz mazas saliņas dārdoņas un šalkoņas apdvesti, dzeram karstu tēju un ēdam maizītes, kas garnētas ar Vecgadvakara cepeša šķēlēm.

Nolemjam beigt Jaunā gada braucienu neilgi pirms Imulas ietekas Abavā, kur to šķērso tilts. Puskilometru pirms tilta upe kļūst straujāka un šķēršļotāka un finišā iebraucam krietni sakarsuši, bet priecīgi un lepni par Laura un Agates panākumiem – viņiem izdevies palikt sausiem.

Imula ir omulīga upe, pa kuru droši var braukt tie, kuriem ir iemaņas kanoe airēšanā, tai ir ērta piekļūšana, maršruts veicams apm. 3 stundās un tā atrodas blakus Zviedru cepurei – tātad vienu dienu slēpo, bet otru brauc ar laivu. Globālās sasilšanas piedāvātie labumi ir tīrā debessmanna aktīvās atpūtas cienītājiem.