Fantastiskas vietas, viduslaiku cietokšņi, hačķāri, akmenī kalti krusti, arku tilti, fantastiski viesmiligi cilvēki...
Tā ir Armēnija.
Lori vulkāniskais plato. Perfekti taisna virsma, ganības, druvas. Un pēkšņi tektoniska plaisa, ar upi lejā ...
Tā ir Dzorageta. 25 km posmā ir 125 krāces. Vidējais kritums ap 20 m/km.Caurtece ap 30 m3/s.
Ar lidmašīnu Rīga-Tbilisi un satiksmes autobusu tiekam līdz Stepanavāni, 1250m vjl.
Mēs braucām ar sacīkšu paštaisīto smailīti (tautā saukta par „meistareni”) Atvars Eglītis un Valdis Uburģis. Ar kanu katamaranu - Andris Blagodarovs un Andris Juriks. Ar smaiļu katamarānu - Aleksis Pavlovs un Sergejs Škurdjuks. Ar kanu katamarānu - Gaļina Fomina un Vladis Antoņēvičs. Krasta grupa: Aivars Budahs un Liene Budaha.
Armēnija paliek virs mums, sākumā 50, beigās pat ap 300m .
Patīkami, ka gar kreiso krastu ir ceļš (tas gan beidzas ar strupceļu un nemaz nenozīmē, ka var tikt ārā no kanjona). No kanjona vertikālajām sienām krīt dažādu krāsu ūdenskritumi, atkarībā no tā, caur ko strauti tecēja; ja caur zāli – zaļi, ja caur māliem – sarkani, ja caur kaļķakmeņiem – balti, ja caur aitu kūtīm, melni...
Kolosāls maršruts.
Braucām bez mantām. Bija tikai viens overs, kanu katamarāna airētāji mēģināja paņemt uz augumu pāri upei nostieptu trosi.