Septembra pēdējā nedēļā kārtējo reizi tika ierūcināts Kaspara Celmiņa buss, lai vestu tā saimnieku un vēl piecus pēc burbuļūdens izslāpušus pilsoņus, kā arī vienu dienvidu saules un eksotikas sakārojušu nekajakeri uz Kaukāzu, lai tā skarbajās upēs patiesība, ka „vairāk par spēku upe ciena tehniku” tiktu ielāgota un nostiprināta ar alus malku no neoprēna zābaka.
Kopā pa visiem tika nobrauktas Kaukāza centrālās daļas upes Lielā Zeļenčuka no Arhīzas ciema līdz krācei „Vzrivnaja – 4”, Gonačhiras vidusposms un izejas krāce, kā arī atsevišķi Čegemas upes augšteces posmi (1. – 2. tilts, 5.-6. kanjons + krāce „6. k.c.” Celmiņa izpildījumā). Overu skaits – 16, otstreli – 8, no zābaka dzeršanas akti – 6. Ūdens līmenis visās upēs – patīkami zems.
Kultūras programmu pārsvarā veidoja dabas baudīšana un pasēdēšanas ar vietējiem godavīriem, ar kajakā sēdēšanas īpatnībām pēc kādas īpaši dinamiskas pasēdēšanas nākamajā rītā tika iepazīstināts arī kāds Krasnodaras dēls.
Ieteikums nākamajām paaudzēm Nr.1 – censties tusēt pa pēc iespējas tuvāk esošām upēm, savādāk pārbraucieni kārtīgi nokauj dārgo ūdens laiku, kuram septembra nogales agrajos vakaros ir īpaši liela vērtība.
Ieteikums nākamajām paaudzēm Nr.2 – blondu būtņu priekšā atkūst pat visalkatīgākā čerkesu menta sirds un pat drūmākais vieplis atplaukst zeltzobainā smaidā. Kāpēc? A potomu, čto Beslan normaļnij pacan!