DISKUSIJAS

Pēdējā laikā aktualizējas problemātika "kas ir kas straujūdens kajakingā". Palaikam arī ūdenstūrismā vispār un ir redzams, ka šie jautājumi sadala tautu nometnēs. Ierosinu izteikt savas domas par jaunākajiem laikiem atbilstošāko ceļojumu/pārgājienu formulu. Kāds ir "ideālais formāts"?
Lielākoties tāpēc, ka "old-school"/"new school" klišejas, kas tiek lietotas lai atspoguļotu "atpakaļrāpulības" vai "advancētības" pakāpes nav definētas un tiek brīvi lietotas dažādā kontekstā atšķirīgi - līdz ar to nav vienota pamata argumentētiem viedokļiem. Varbūt varam vērst par labu un veikt vēsturisku ieguldījumu nozares strukturēšanā?

Domāju, ka nav vērts "izgudrot jaunu trīsriteni" un jāņem par paraugu piemērus no tām valstīm, kur straujūdens kajakošanai (ww kajakošanai) ir jau n-to gadu desmitu pieredze.

Re ku Kaspičam ir laba shēma par cilvēku mācēšanas gradāciju tieši priekš ww ūdeņiem. Publicēsi??

Šis saits ir labs, kur pasmelties idejas.
http://www.swiftwaterrescue.at/

Vispār jau galvenais visām pamācībām, baušļiem, noteikumiem, ieteikumiem ir tas, lai cilvēks atgrieztos no upes dzīvs, vesels un bez traumām un ar čupām jauku, pozitīvu emociju.

Piedod, Finka, nezināju ka viss ir izgudrots. Mēs mucā augušie atpaliekam. Tomēr topiks paliek atvērts, jo diskusiju vidē atrodamie viedokļi liecina par pretējo.

Es dziļi atvainojos, ja mani iepriekšējie ieraksti likās aizskaroši.

Klau, toč feinais saits. Ja tur nospiež uz Eiro zīmes, tad laba infa nāk laukā :) Tomēr pilnīgi droši varu apgalvot - tam visam (visam, kas tajā saitā, ne tikai cenu lapai) nav NEKĀDA sakara ar diskusijai uzdoto tēmu.

Pirms cik gadu desmitiem parādījās pirmais polietilēna kajaks?

Ir dzirdēts, ka pirmie polietilēna kajakus sākuši lietot amerikāņi septiņdesmito gadu beigās, pie nums tie tika ievazāti deviņdesmito sākumā.
Vēsture. Hi - ho.

Rotomolded plastic kayaks first appeared in 1973, and most modern kayaks are now produced using this method.

Cik saprotu, tad "oldskūls" ir , kā Kaspars saka ;"bet tas ir Oldskūls -MAUKT! ...Tikai maucot fotografējot un priecājoties par stulbībām (peldēm) un ar tām plātoties nevar pacelt braukšanas kvalitāti."

Tātad, ja jums katra diena nes jaunus , neredzētus upes posmus, jaunu, neredzētu dabu, jaunas emocijas un piedzīvojumus tas ir "oldskūls"

Un jaunā skola būtu , kā Finka definē :"Apmēram tas varētu izskatīties tā:
1-2 diena: dzīvojamies pa raftinga posmu, instruktors dzenā pa atstraumēm, ierāda kaut kādas trajektorijas, kas jāizbrauc pa ideālo līniju, ampelējamies, mācamies traversēt mucas, atstrādājam un iegūstam ūdens fīlingu.
3-5 diena: braucam sarežģītākos posmus, instruktors ierāda kā noteikt trajektorijas, ierāda grupas stratēģiju, atstrādājam savstarpējo komunikāciju utt., glābšanas darbus utt.
"
Tātad tusējot pie vienas krāces, vai posma un simtiem reižu to maļot, noklausoties trenera bļāvienus no krasta/sports ir skarba lieta!/ , tas ir "jaunā skola"

Nezinu jāprasa vecajiem pieredzējušajiem bukiem, kur tad ir tā robeža starp oldskūlu un jauno skolu ? Man personīgi liekās, ka jaunā skola ir saistīta ar to, ka ir attīstījusies inventāra ražošana, un tās iespējas, ko piedāvā šīs attīstības rezultātā radītie produkti. Pats vēl pirms mēneša skatījos video par ww freestylu, un tur arī skaidri un gaiši tiek pateikts - ka tādus mūvus kādus taisa tagad, par tādiem pirms pāris gadiem nevarēja nemaz iedomāties, jo nebija iespēju, nebija laivu ar tādu tilpumu, ar tādu formu. Laikam jau piekrītu Atvara pēdējai rindkopai, ka tiek atstrādāta tehnika ... man jaunā skola saistās ar kaut ko tehniskāku, uz tendenci patstāvīgi attīstīties, pilnveidoties un tajā pašā laikā arī specializēties.

Ņūskūlā tiek baudīts braukšanas process, tās lietas ko sniedz daba un jauni mērķi jau ir defalts, jā tas ir brīnišķīgi būt braucienā un ja vēl ir pareiza kompānija.... Kur palika tā doma, ā, nuja, ja agrāk jau aizbraukt bija kaut kas, tad tagad arī Atlantija nav šķērslis. Tomēr pamatā ir doma ka "Par visu vairāk upe ciena tehniku". Manprāt arī agrāk tas tā bija, bet tas tika propogandēts ar "zirgu dzīšanu caur vārtiem", un tur skanēja "sports ir skarba lieta!". Jā arī tusiņš pie vienas krāces ir lieta, tas ir rodeo un frīstails, un tas ir ceļš caur patīkamo uz lietderīgo. Un tur ir gan taisnvirziena airēšana, prāmis, kantes, atbalsts..... līdz sarežģītām FS figūrām, kas jau ir šo pamatelementu....ložmetējs, tātad upe ciena tehniku. Kur atšķirība - Nekur!
We are talking in riwer, pārējais ir putas un šļaksti, kas noplok.
izklausās kā no kanceles
Hi -Ho
Kāda maza ņipra un runātīga būtne gribēja labu un gribēja pateikt, ka seminārs ir jāgatavo, ka tam ir nepieciešama programma un studijas, vienam tas ir stingrs grafiks un noteikti programmas punkti, konkrēti pienākuma (kursants - students, ģeds - salaga) sadalījumi, citam tā ir brīva improvizācija, all diferent - all equall, bet kas no tā mainās? Jau teicu - Nekas.
Hi-Ho

Hm, nu man dom' ka bez oldskūla nebūtu nekāda newskūla, jo, kas nezin vēsturi, to izdzīvo no jauna. Tas, ka attīstība gluži kā zinātniskajā komunismā iet pa spirāli, nav nekāds ņūskūlistu nopelns. Lietas ir attīstībā visu laiku. Ir stagnācijas periodi un ir raķetes periodi. Attīstība pastāv un ja tā nav vienā, tad ir citā vietā. Tie nav nopelni (tiem, kas pieslienas), tas ir process pats par sevi, kurā latvju meistariem nebūt nav avangarda loma.
Bet ne par vistu un ne olu vajadzētu matus skaldīt, bet par to ko jums upju smēlēji gribas, ja nolaižas uz zemes - runājot hobija kategorijās! Ir taču apmēram skaidrs, ka visiem gribētos taisīt kartvīlus, paskatoties dažus mācību video, tomēr fakts, ka būs jāatgriežas pie oldskūla metodēm un jāpasvīst nedaudz pašam treniņos, nav noliedzams. Tas, kura treniņmetodika labāka arī nav īpaši diskutējams jautājums - labāko metodiku jums iedos sporta skolā - disciplīna, regularitāte, prasības, utt. un tad būs rezultāti. Kam tas šajā veidā, kurš ir izteikti brīvdomājoši neatkarīgs, ir vajadzīgs? Nē nu var jau izvirzīt prasības programmām un kursiem un neizvirzīt tās sev, bet tās ir tikai runas.
Tomēr atgriezīsimies pie tēmas. Un tā bija par „pareizo formātu”. Mēģināšu ievirzīt: kādas ir tās kvalitātes, kuras būtu mērāmas un kuras atļautu apgalvot, ka lūk šādā (kādā? ) metodikā veikts pārgājiens (nobrauciens,... whatever) ir cool, bet lūk tie omulīgie veči ar savu pieeju ir vakardiena. Vai pēc tā, ka „eskimosu” kāds taisa ar sviru var spriest, ka tas džeks nemāk dzert alu? Kaut kas uz to pusi: ir labāk braukt pa vecam, vai peldēt pa jaunam? Man kaut kā nepaliek skaidrība par to :)

...un diezvai arī kārdeiz paliks, sorī, tā nu tas ir.
kā Dz. rinkule Zemzare teikusi " Kur mēs tos enģeļus ņensim, jāstrādā ar cilvēkiem kādi tie ir...."
Un mēs esam tādi kādi mēs esam
Oldskūlu no Ņūskūla atšķr pēc airēšanas stila, tehnikas un arī pēc pasniegšanas.
Oldskūlu nevajag jaukt ar pamat iemaņām airēšanā. Ja es pateiktu ka jāairē ar muguras muskuļiem vai es atklātu kaut ko jaunu, nē. Bet ja es to izskaidrotu un nodemonstrētu tas jau būtu ņūskīls
... un es jau esmu šeit ierakstījis par daudz daudz par daudz
putas un šlaksti
Hi-Ho
ierakstot
Hi-Ho
es pasmaidu

Lecam pa vecam, lecam pa jaunam ... Nekad visi vilki nebūs paēduši un visas kazas dzīvas. Katrs pats izvirza sev prasības un cenšas tās sasniegt. To var redzēt uz upes, cits cenšas iebraukt atstraumē, pārlēkt pār koku, kaut kur uzlien un ielec, kaut kur pameiģināt asti norakt, saprast kā tā laiva "darbojās", pakantēties, sāk skatīties uz figūrām .... cits iekāpj milzīgā krīkerī un nolaiž kraulā. Cilvēki ir dažādi un katrs ķer feelingu no sava. Domāju, ka "peldēt pa jaunam" ar laiku sniedz vairāk sajūtas, vairāk iekačā, bet citiem tās nav nepieciešamas, cilvēki ir dažādi un tas ir forši. Tāpēc domāju ka tādas atbildes nav, jaunais vai vecais labāks, pilsoņiem un nepilsoņiem jādara tas kas patīk, tad arī būs rezultāts. Visiem neizpatiksi.

...ierakstot
Hi-Ho
es pasmaidu;
pieliekot alis kausu oie lūpām
putas un šļaksti:)

Varētu dot raksturojumu tām atšķirībām stilā, tehnikā, pasniegšanā. Būtu kaut kas konkrēts, citādi man tāda sajūta ka neesmu bijis skolā, kad to mācīja :)

Nu jau jūs te, čaļi, mazliet aizrunājāties auzās... galvenais taču ir ik pa laikam uzairēt! Kurš labāk, kurš tehniskāk, kurš kā kaku maiss - up to pašam airētājam. Per aspera ad astra (vai otrādi)... :)

Artūr, tā štelle ir tajās auzās, kas saucas "prasības" vai atkal "tirgus tendences". Man piemēram, ir ļoti aktuāli, lai ūdens pasākumu (jebkuru) formāts atbilstu sagaidāmajām prasībām pretējā gadījumā q :(. Tad nu mēģinu izvilkt lai paši pasaka, ja zin. Nemaz negaidu, ka būs vienots viedoklis, gribu tikai reprezentatīvāku skatījumu - jo vairāk viedokļu, jo labāk. Redzi es tā kā cepu pīrādziņus, daudziem garšo, bet dažiem tur nav zaptes, citiem zivju, man, varbūt, trūkst biezpiena... tāpēc mēģināsim noskaidrot ēdienkarti. Citas dataļas - cept eļļā vai taukos (kā teica Kaspičs - brīva improvizācija) nav svarīgas.

oldskūls no ņūskūla laikam jau atšķirās ka newschool ir tendēts uz agresīvu attīstību pastiprinātos tempos - inventāra upgreids nevis tāpēc ka vecais ir nolietots, bet tāpēc ka ir parādījies jauns un (varbūt) labāks modelis, kursi lai piespiestu sevi braukt labāk utt.
Oldskūlā tas nav, tur šis process notiek pašplūsmā. Attiecīgi attīstība ir lēnāka.
bet kāpēc tai jābūt ātrai ? - Lai vairāk sasniegtu - un kāpēc ? Uz to jāatbild katram pašam. Koroče agresīvais kapitālisms pret stagnējošo sociālismu vai ? Kurā cilveki ir laimīgāki ?
uh, zagnul.
.
Tāpēc arī eksistē ilggadīga pūšļu dispora uz kuriem kajakisti noraugās ar izbrīnu kā uz cilvēkiem no Mēness otrās puses.

Agri, Tevi interesējošais viedoklis par ideālo formātu jau ir uzrakstīts diskusijā par Sočas braucienu :) Ja konkretizējam - var noorganizēt divu veidu braucienus: viens ir vienkārši brauciens, kur tiek ņemti kaut kādi upes posmi un braukti, izpildoties atbilstoši katra spējām. Piemēram, iesācēji brauc pa Soču, krutie veči brauc pa Korsiku vai Norvēģiju, jedem das seine. Savukārt, semināra nosaukuma cienīgāks būtu pasākums, kurā, kā jau Finka rakstīja, cilvēki mērķtiecīgi iegūtu jaunas zināšanas un nostiprinātu vecās "kaujas apstākļos". Vienkārši nevajag jaukt mušas ar kotletēm - ja pasākums ir domāts kā izklaides brauciens, kurā instruktora galvenais uzdevums ir pieskatīt, lai visi dzīvi un veseli nonāk līdz finišam, tad saucam to par "nobraucienu pa upi". Ja pasākums ir domāts augšminētajai zināšanu ieguvei, tad saucam to par semināru un strādājam pēc +/- metodiskas programmas. Protams, zināšanas tiek iegūtas arī izklaides braucienā, jo pieredzējušākie padzenā iesācējus, ierāda kaut kādas prasmes u.t.t., bet apstākļos, kad ir liels bars braucēju un instruktors nevar katram veltīt uzmanību, arī iesācēji baidās vairāk piestrādāt pie sevis un stresaini gaida nākamo krāci.
Konstruktīvs ieteikums - sastādīt aptuveno tāmi dažāda veida semināra grupām: cik izmaksātu liela grupa ar 2 instruktoriem, cik maza grupa ar 1 instruktoru; uzmest iespējamo programmu un tad piedāvāt potenciālajai auditorijai. Domāju, vismaz 1 grupu ar intensīvās programmas kārotājiem izdotos savākt.