Nebūs šeit ne krāsainas filmiņas, ne patīkamas mūzikas, nedz ari „ārstēšanas” mēģinājuma. Tik vien, kā dažas pārdomas.
Manuprāt, varētu izdalīt sekojošus riska veidus, jeb, ja vēlaties, dzīves stilus-
1.Neapzināts risks, jeb MUĻĶĪBA- subjekts iesaistās veselībai vai dzīvībai bīstamā pasākumā bez īpašas vajadzības neapzinoties riska pakāpi. Neko daudz te skaidrot nevajag. Protams, var atkārtot banālo parunu- „Gudrais mācās no svešām kļūdām, bet muļķis pat no savām ne”. Tikai cik daudz tādu „gudrīšu” salasīsies un ja visi tādi būtu, tad dzīve neinteresanta paliktu
2.Patstāvīgi atkārtota riskēšana bez īpašas vajadzības apzinoties bīstamības pakāpi, jeb ATKARĪBA. Kur sākas atkarība ? Acīmredzot, sakas tad, kad subjekts nespēj vairs sevi kontrolēt un atteikties no kaut kā pat tad, kad tam ir nopietni iemesli (psihologa viedoklis). Nulle pa National Geographic rādija sižetu par Base-jumperiem (tie , kas ar Vindsjūtiem lidinās). Džeks katru gadu redz ka nositās draugi, vēl vairāk- acu priekšā aiziet bojā tuvs cilvēks, bet tas iespaidu neatstāj un turpina lekt arvien palielinot riska pakāpi. Kā pats atzinās, tad kaifu izjūt gan gatavojoties pasākumam, gan lidojuma laikā. Pie tam, visa dzīve pakārtota vienam mērķim- sakrāt naudu nākamam lēcienam.
Otrs piemērs. 2007 gadā atkārtoti mēģinot šķērsot Tasmāna jūru ar standarta (uzlabotu) kajaku iet bojā Andrew McAuley 56km no mērķa. Atstāj bez apgādnieka sievu ar puiku.
3.NEPIECIEŠAMĪBAS risks- naudas pelnīšana, dienesta pienākumi un vēl krutāk- pamatots risks cita cilvēka labā.
4.MINIMIZĒTS risks- ar nepieciešamību nesaistīts un apzināts risks, kur riska pakāpe novesta līdz minimumam (apmēram, ka risks nokļūt autoavārija daudz maz ievērojot ceļu satiksmes noteikumus).
Nebūtu īpaši jāpierāda, ka no visām minētām kategorijām, pie līdzīgas riska pakāpes, visbīstamākā ir pirmā. Ja daudz maz pieredzējis kajakers dodoties atklātā jūrā ir izspēlējis galvā rīcības scenāriju visnelabvēlīgākā situācija (izkrišana no laivas, auksts ūdens, vējš un viļņi), tad subjektam no 1.kategorijas problēmas nokritīs uz galvas kā nepatīkams pārsteigums un rezultātā- panika, kļūdaini lēmumi un spēku izšķērdēšana. Personīgi, esmu 4. kategorijas piekritējs, kaut gan, nācās pabūt arī pirmajā.
Un nobeigumā vēl par vienu lietu kontekstā ar iepriekš teikto. Tad, kad MB iemet portālā video ar dabas skatiem, vai, pasarg Dievs, par vēsturi, nekavējoties seko uzbrauciens ka „ne pa tēmu”. Savukārt, kad tas pats MB iepriekšējas diskusijas ietvaros (Kolkas negadījums) aicina parunāt par drošību, tad seko kapa klusums, vai attiecību kārtošana. Vai tiešam neviens nav bijis nekādos kursos un nezin pateikt, kā rīkoties, ja jūrā izkrīt no laivas vai kā sazināties ar glābējiem nesamērcējot mobiļņiku? Āāāā saprotu- tas arī nav „pa tēmu”. OK. Nākamreiz uzrakstīšu „pa tēmu”- „Kā es ar pūsli Amatu nobraucu” vai „Kā man vējā prīmusu izdevās iekurbulēt”.
DISKUSIJAS
Viedokļi un argumenti par tēmām
Par risku
Pēc mana funktiera šoreiz bazars ir tieši desmitniekā, par lietu būtību kā tādu, par pašu galveno.
Būtībā jau noteikti lielākā daļa sāk ar pirmo, Amata bez vestēm uz šaru, vai ar pālī, nav nekāds retums, lai gan mūsu laikos vestes nomā dod līdzi. Šeit pat labi, ja brauciens beidzas ar peldi, jo savādāk pašiem nesaprast, ka tā bija MUĻĶĪBA, un citi to ar neieskaidros.
Šinī grupā ir arī lielākais nelaimes gadījumu īpatsvars gan uz ūdens, gan uz ceļiem, gan kalnos, da jebkur, un te būtībā neko nevar darīt, jo pat ieviešot pastiprinātu kontroli vienā jomā, MUĻĶĪBA izpaudīsies citā. Pēc visām statistikām šajā jomā iet bojā vidēji 5% jaunu vīriešu visā pasaulē, tāda ir dzīve. Var mainīt procentu, bet ne principu, šeit neko nevar darīt. Kādu laiku atpakaļ šamējie sitās ar autiņiem, tagad ar nežēlīgiem sodiem to ir piebremzējuši, bet tie puiki jau tāpēc nesēž mājās un nelasa grāmatiņas, viņi to pašu vien dara tikai citos veidos.
Vainot kādu pie tā, ka kāds aizgājis bojā savas MUĻĶIBAS pēc, nav racionāli un pamatoti. Tāpat pārējās riska pakāpēs, kur cilvēki zina ko dara.
Būtībā jau noteikti lielākā daļa sāk ar pirmo, Amata bez vestēm uz šaru, vai ar pālī, nav nekāds retums, lai gan mūsu laikos vestes nomā dod līdzi. Šeit pat labi, ja brauciens beidzas ar peldi, jo savādāk pašiem nesaprast, ka tā bija MUĻĶĪBA, un citi to ar neieskaidros.
Šinī grupā ir arī lielākais nelaimes gadījumu īpatsvars gan uz ūdens, gan uz ceļiem, gan kalnos, da jebkur, un te būtībā neko nevar darīt, jo pat ieviešot pastiprinātu kontroli vienā jomā, MUĻĶĪBA izpaudīsies citā. Pēc visām statistikām šajā jomā iet bojā vidēji 5% jaunu vīriešu visā pasaulē, tāda ir dzīve. Var mainīt procentu, bet ne principu, šeit neko nevar darīt. Kādu laiku atpakaļ šamējie sitās ar autiņiem, tagad ar nežēlīgiem sodiem to ir piebremzējuši, bet tie puiki jau tāpēc nesēž mājās un nelasa grāmatiņas, viņi to pašu vien dara tikai citos veidos.
Vainot kādu pie tā, ka kāds aizgājis bojā savas MUĻĶIBAS pēc, nav racionāli un pamatoti. Tāpat pārējās riska pakāpēs, kur cilvēki zina ko dara.
Runājot par "pēdējo rindkopu". Pilnīgi jāpiekrīt, ka cilvēki kaut kā velkas uz kaut kādiem action nepadomājot vai var vai nevar to izdarīt.. neesmu pieredzējis ceļotājs/laivotājs utt., bet vienmēr parunāju pirms ceļojumiem ar pieredzējušiem ceļotājiem, vai vienkārši gudrākiem cilvēkiem. 95% cilvēku nezin, kāds spēks ir ūdenim, kāds spēks ir vējam utt. bet kad nokļūst tā varā, tad vairs iespējams kaut ko darīt līdzinās nullei.
Drošība, drošība, drošība... pēc tam metodika, kā to veikt. un par drošību ir jārunā, daudz un ļoti.
es laikam esmu pie 4. grupas. Maršutu izvēlēs parasti esmu "sadomazo" piekritējs, bet nekad neņemu cilvēkus kurus nepazīstu. Kā saka ņemu tikai tos, ar kuriem varētu iet izlūkos.
Tēvs reiz stāstīja, ka braucis ar pūsli pa Mazo(vai Lielo -neatceros) Juglu palu laikā.. principā pirms ledus iziešanas. Tēvs gan ir no prātīgajiem un gudrajiem ceļotājiem, toties tai pat brīdī upē bija arī pūslis kurā 2 džeki dzerstās un viņu vienīgā stūre un motors bija 1 sapieru lāpstiņa. tēvs šos kaut kur nodzinis malā un mīļā miera labad pārdūris laivu, lai šie nelien atpakaļ. Itkā mantas bojāšana, bet varbūt 2 dzīvību vērta....
Drošība, drošība, drošība... pēc tam metodika, kā to veikt. un par drošību ir jārunā, daudz un ļoti.
es laikam esmu pie 4. grupas. Maršutu izvēlēs parasti esmu "sadomazo" piekritējs, bet nekad neņemu cilvēkus kurus nepazīstu. Kā saka ņemu tikai tos, ar kuriem varētu iet izlūkos.
Tēvs reiz stāstīja, ka braucis ar pūsli pa Mazo(vai Lielo -neatceros) Juglu palu laikā.. principā pirms ledus iziešanas. Tēvs gan ir no prātīgajiem un gudrajiem ceļotājiem, toties tai pat brīdī upē bija arī pūslis kurā 2 džeki dzerstās un viņu vienīgā stūre un motors bija 1 sapieru lāpstiņa. tēvs šos kaut kur nodzinis malā un mīļā miera labad pārdūris laivu, lai šie nelien atpakaļ. Itkā mantas bojāšana, bet varbūt 2 dzīvību vērta....
Jā, agrāk bija laiki, kad Amatā ventīļus skrūvēja laukā
Saskāņā ar darvinu skrūvēt ārā ventiļus vai durt laivas tomēr ir pretēji evolūcijai, tā ir iejaukšanās dabiskajā atlasē. Tas loģiski ir cilvēciski un humāni, bet ja cilvēks nav spējīgs, daudz maz skaidrā prātā, saprast ko viņam skaidro, tad nu lai ir kā ir.
Tas kā ar atkarīgajiem, alkaholiķiem un paŗējiem, līdzcilvēki velk, domā palīdzēt, bet pārsvarā tas ir bezjēdzīgi. Labākā palīdzība pagrūst dziļāk, jo vai nu pats ātrāk sapratīs un apstāsies vai ar ātrāk beigs.
Tas kā ar atkarīgajiem, alkaholiķiem un paŗējiem, līdzcilvēki velk, domā palīdzēt, bet pārsvarā tas ir bezjēdzīgi. Labākā palīdzība pagrūst dziļāk, jo vai nu pats ātrāk sapratīs un apstāsies vai ar ātrāk beigs.
Ir jāmācās un jāmāca un tas jāpopularizē,nedrīkst tiražēt varonības pilnus stāstus,kur galvenā varonība ir sava stulbuma seku likvidēšana,ja izdodas.
Kalniešiem klasisks piemērs ir Bruno Šulcs,kurš stiepj kalnā velosipēdu.Viņa grāmatas var kalpot kā mācību līdzeklis,kādas nejēdzības var sabrūvēt viens cilvēks,kurš nemācās un neievēro vispārpieņemtos noteikumus principā.
Nenoliedzami krampis viņam ir,bet izpildījums....
Gan jau pie ūdeņniekiem ir līdzīgi kadri,bet par laimi viņi neraksta grāmatas.
Kalniešiem klasisks piemērs ir Bruno Šulcs,kurš stiepj kalnā velosipēdu.Viņa grāmatas var kalpot kā mācību līdzeklis,kādas nejēdzības var sabrūvēt viens cilvēks,kurš nemācās un neievēro vispārpieņemtos noteikumus principā.
Nenoliedzami krampis viņam ir,bet izpildījums....
Gan jau pie ūdeņniekiem ir līdzīgi kadri,bet par laimi viņi neraksta grāmatas.
Es tādu Bruno Šulcu arī nepazīstu. Viens līdzīgs aizvakar Ventspilī pasākumu esot izjaucis. Bet ja tas pasākums uz to jau orientēts...
Gundar ja tu domā Gheto Games atgadījumu, tad jāteic, ka nav ētiski salīdzināt nelaimes gadījumu, kas noticis labi pieprotot, to ko dara, vai ja tas gadās, ja tev nav ne jausmas uz ko esi parakstījies. jebkurš labs dziedātājs, var nošaut šad tad šķībi un tā nav muļķība, bet neuzmanība (šoreiz diemžēl dzīvības vērta). Tas nav kā Kalvītis mēģinātu pēkšņi rokoperu Lāčplēsis nodziedāt.
Būtu labāk tas džeks mācījies dziedāt. Tikai tur ir dūša vajadzīga. Nevis ar pofig attieksmi (un runā, ka ne bez zālītes) maukt pret kalnu
Var jau būt, ka Jūs, Gundar, labi pazināt Ventspilī bojā gājušo jaunekli, kas ļauj Jums detalizēti spriest par nelaimes cēloņiem.
Varbūt, ka Jūs vienkārši esat lops...
Varbūt, ka Jūs vienkārši esat lops...
Nu re, viss labi iesāktais beidzās ar uzbraucieniem.
Dari ko darīdams, tāpat kāds uzbrauks, kādam kaut kas nepatiks, bet tie tak ir dzīves sīkumi. Pie tam ko Tu padarīsi subjektam, kas savādāk diskutēt nav spējīgs, vadīsimies pēc principa - suņi rej, bet karavāna iet tālāk.
Iespejasm, ka subjekts kāds radagabals vai labs paziņa. Bet par to zālīti, manuprāt, nebija labi.
Aha, labāk izliksimies, ka nezinām, kas un kā notiek
Es neizliekos, es nezinu un mani tas pilnīgi neintresē, tas nav svarīgi, tas nav aktuāli, kaut kāds tur Šulcs vai kā viņu tur, nosities, ar zālīti vai bez zālītes, kāda man starpība? Lai džekam vieglas smiltis, bet dzīvajiem jāiet tālāk.
Risks jau vispār ir tāda slidena un trausla lieta.
tam novilkt kaut kādas robežas var tikai provizoriski. Man pašam bijis, ka ejot pa ielu aizdomājos un pāršauju pāri sakanajam signālam. Kau gan esmu no tiem, kas pat, kad neviena mašīna nav gaidu savu zaļo gaismu. Ja mani notriektu, jūs teiktu : "tādiem idiotiem arī ir jāmirst, nav ko līst pāri ielai, kad nav atļauts!" Neuzmanība, risks .... visu dzīvi tu nevari būs koncentrējies par 100%, ka nepieļausi kādu kļūdu. Tā vairs nebūtu dzīve.
Protams, cits stāsts ir, ja tu pāno un izplāno muļķību. Kaut gan arī, cilvēks ne jau vienmēr apzināti riskē, bet to izdara neapzināti aiz savas nezināšanas. Neviens jau nedzenas speciāli nāvē, izņemot gotus siltā vannā, graizot vēnas. Kā to novērst? Tas ir tas lielais jautājums. Pēc dažu teiktā jābūt dabiskajai atlasei, bet tad ko mēs te renūjam vispār un topikā par Kolkas nelaimi pāri 100 komentāru? Ja tomēr nav jābūt dabiskai atlasei, tad kā šo informāciju nogādāt līdz cilvēkiem. Tikai retais "ceļot" gribētājs vāc kādu informāciju. Tikai retais "ceļot" gribētājs ir spējīgs pats analizēt situāciju, kas tieši saistīts ar pieredzes trūkumu, kuru viņš tā arī neiegūs, jo nav biežs viesis noteiktā ceļojumu sfērā.
liekas, ka apburtais loks. Nu mans viens no risinājumiem (citu gan pagaidām vēl nav) ir laivu nomās ir jābūt cilvēkiem, kas uzprasa, pa kurieni taisās braukt un attiecīgi sniedz nelielu informāciju, no kā jāuzmanās, kas ir raksturīgi tai un tai vietai. Tas nedod pieredzi ceļotājam, bet pievērš uzmanību un varbūt viņš pamana briesmas tur, kur viņš nekad tās neiedomātos kā varbūtību, ka kaut kas tajā un tajā noteiktā vietā var notikt. 2. vai tādu cilvēku strādā laivu nomās un vai viņi to darīs? un vai ceļotājs klausīsies? (retorikas)
tam novilkt kaut kādas robežas var tikai provizoriski. Man pašam bijis, ka ejot pa ielu aizdomājos un pāršauju pāri sakanajam signālam. Kau gan esmu no tiem, kas pat, kad neviena mašīna nav gaidu savu zaļo gaismu. Ja mani notriektu, jūs teiktu : "tādiem idiotiem arī ir jāmirst, nav ko līst pāri ielai, kad nav atļauts!" Neuzmanība, risks .... visu dzīvi tu nevari būs koncentrējies par 100%, ka nepieļausi kādu kļūdu. Tā vairs nebūtu dzīve.
Protams, cits stāsts ir, ja tu pāno un izplāno muļķību. Kaut gan arī, cilvēks ne jau vienmēr apzināti riskē, bet to izdara neapzināti aiz savas nezināšanas. Neviens jau nedzenas speciāli nāvē, izņemot gotus siltā vannā, graizot vēnas. Kā to novērst? Tas ir tas lielais jautājums. Pēc dažu teiktā jābūt dabiskajai atlasei, bet tad ko mēs te renūjam vispār un topikā par Kolkas nelaimi pāri 100 komentāru? Ja tomēr nav jābūt dabiskai atlasei, tad kā šo informāciju nogādāt līdz cilvēkiem. Tikai retais "ceļot" gribētājs vāc kādu informāciju. Tikai retais "ceļot" gribētājs ir spējīgs pats analizēt situāciju, kas tieši saistīts ar pieredzes trūkumu, kuru viņš tā arī neiegūs, jo nav biežs viesis noteiktā ceļojumu sfērā.
liekas, ka apburtais loks. Nu mans viens no risinājumiem (citu gan pagaidām vēl nav) ir laivu nomās ir jābūt cilvēkiem, kas uzprasa, pa kurieni taisās braukt un attiecīgi sniedz nelielu informāciju, no kā jāuzmanās, kas ir raksturīgi tai un tai vietai. Tas nedod pieredzi ceļotājam, bet pievērš uzmanību un varbūt viņš pamana briesmas tur, kur viņš nekad tās neiedomātos kā varbūtību, ka kaut kas tajā un tajā noteiktā vietā var notikt. 2. vai tādu cilvēku strādā laivu nomās un vai viņi to darīs? un vai ceļotājs klausīsies? (retorikas)
Izrādās ka LV ir savi jūras braukšanas profi. Savu laivu gan nav (ņem no Campo) , bet par to pieredze ne pa jokam (Igaunijas seminārs). Tiek piedāvāta arī Kolka-
http://senseofteam.wordpress.com/o2-demo/jura-2012/
http://senseofteam.wordpress.com/o2-demo/jura-2012/
Iesaku pievērst uzmanību "senseofteam" video- satriecoša airēšanas tehnika ekstremālos apstākļos un it īpaši iespaido nevainojami izpildīts razkolbass. Nez vai autors ir viens no pieminētajiem "profesionāliem vadītājiem" vai varbūt viņu labākais audzēknis?
Ir, ir nākotne jūras kajakošanai Latvijā ! Tagad esmu par to pārliecinats un varu mierīgi doties aizsaulē.
Ir, ir nākotne jūras kajakošanai Latvijā ! Tagad esmu par to pārliecinats un varu mierīgi doties aizsaulē.
Risk deļo blagarodnoje:))
Mūsu laikmetā dabiskā atlase tiek pamatīgi kropļota, uzskatot, ka valsts par cilvēkiem parūpēsies labāk nekā paši cilvēki. Liela daļa jau pieradusi pie tā, kas būtībā ir zināma degradācija.
Ne jau vienmēr Muļķīgais vai neuzmanības risks beidzas letāli, tas notiek samērā reti, un tā ir iespēja mācīties no savām kļūdām. Nevar nosargāt visus. Amata 2010.gadā - par egli šeit un arī citur rakstija daudz, jau pirms galvenā vīkenda, bet tāpat lielākajam vairākumam tas bija pārsteigums, dažreiz nestrādāja pat tas, ka no krasta brīdināja lai brauc malā. Tāda ir dzīve un to mainīt nav iespējams.
Mūsu laikmetā dabiskā atlase tiek pamatīgi kropļota, uzskatot, ka valsts par cilvēkiem parūpēsies labāk nekā paši cilvēki. Liela daļa jau pieradusi pie tā, kas būtībā ir zināma degradācija.
Ne jau vienmēr Muļķīgais vai neuzmanības risks beidzas letāli, tas notiek samērā reti, un tā ir iespēja mācīties no savām kļūdām. Nevar nosargāt visus. Amata 2010.gadā - par egli šeit un arī citur rakstija daudz, jau pirms galvenā vīkenda, bet tāpat lielākajam vairākumam tas bija pārsteigums, dažreiz nestrādāja pat tas, ka no krasta brīdināja lai brauc malā. Tāda ir dzīve un to mainīt nav iespējams.
MB, uzbrauciens Sense of team šoreiz galīgi nebūs vietā. Ir tas gods būt Valda Vanaga bijušajai klasesbiedrenei un cilvēkam, kurš kopā ar viņu pirms 25 gadiem sāka brist pa slapjo, slideno, bet tomēr tik skaisto ūdenstūrisma taciņu. Un tici man, šos 25 gadus Valdis nav pavadījis, reizi gadā puspālī noplunčājoties pa Amatu un atlikušo gada daļu sēžot uz mūrīša un plātoties ar saviem varoņdarbiem citiem tādiem pašiem čaiņikiem. Viņa prasmes un pieredzi IMHO varētu apskaust lielākā daļa no šo diskusiju dalībniekiem. Bez tam zinu viņu arī kā ļoti apdomīgu braucēju, kurš absolūti nav tendēts uz bezjēdzīgu risku un vienmēr adekvāti novērtēs situāciju. Tas ir viens.
Otrs: puisis kajakā (ir sagadījies, ka pazīstu arī viņu - viņš bija manā ekipāžā manā raftinga gides debijas braucienā pirms dažiem gadiem Kaukāzā:))) nav ne Valdis, ne Roberts. Tas vienkārši ir jauks un aktīvs džeks, kam patīk piedalīties šādos pasākumos, pie reizes un iespējas šo to nofilmējot, bet kurš, cik zinu, ūdenstūrismā galīgi nepretendē uz baigā speca un profesionāļa statusu.
Sorrī par oftopiku, bet man nepatīk, kad nepatiesi buksē virsū maniem draugiem :)
Otrs: puisis kajakā (ir sagadījies, ka pazīstu arī viņu - viņš bija manā ekipāžā manā raftinga gides debijas braucienā pirms dažiem gadiem Kaukāzā:))) nav ne Valdis, ne Roberts. Tas vienkārši ir jauks un aktīvs džeks, kam patīk piedalīties šādos pasākumos, pie reizes un iespējas šo to nofilmējot, bet kurš, cik zinu, ūdenstūrismā galīgi nepretendē uz baigā speca un profesionāļa statusu.
Sorrī par oftopiku, bet man nepatīk, kad nepatiesi buksē virsū maniem draugiem :)